Pēteris Strautiņš: Dariet lietas, kurās jāiegulda lielākas pūles!

Klauses raidījuma 4. epizodi LSM.lv vai Spotify!

Dzīve un studijas kā improvizācija

Kā tu raksturotu savu studiju laiku?

Tas bija interesants, varētu pat teikt, ka diezgan traks. Liela improvizācija. Sāku studēt pāris gadus pēc PSRS sabrukuma, 1993. gadā. Tolaik vispār dzīve Latvijā bija ļoti liela improvizācija. Visi mācījās dzīvot pa jaunam. Arī politoloģijā un ekonomikā, ko es studēju, būtībā viss sākās no jauna. Mēs mācījāmies, un arī pasniedzēji mācījās, visi mācījās. Tas bija tiešām interesanti. 

Bet kā tu nonāci līdz studijām Latvijas Universitātē?

Man īsti pat neradās jautājumi, kur citur tas varētu būt. Mērķis bija sociālās zinātnes, un Latvijas Universitāte bija pašsaprotama izvēle. Toreiz īsti nebija izvēles.

Kustināt kājas un smadzenes

Zinām, ka tev patīk doties dabā, fotografēt, vērot putnus un arī makšķerēt. Vai tas sākās jau studiju gados? 

Nē, tas sākās vēl labu laiku pirms. Man visu dzīvi ir bijuši ar dabu saistīti hobiji. Bērnībā tā bija makšķerēšana, sāku ar forelēm. Agrīnos pusaudža gados parādījās ornitoloģija, kas pēc tam aizvirzījās otrajā plānā. Tad sākās vairāk ceļošana, dabas fotografēšana un arī epizodiski makšķerēšana, tad atkal atsāku putnu novērošanu. Tā dažus gadus notika ļoti intensīvi, jo mani īpaši uzrunāja projekts “Latvijas ligzdojošo putnu atlants”, kurā biju viens no padsmit aktīvākajiem dalībniekiem. Tas bija 2020.–2024. gadā. 

Tik interesants vaļasprieks, ka varētu padomāt – varbūt izvēlēts nepareizais studiju virziens…

Man bija arī kaut kādas domas par bioloģiju, bet, lai ar to nodarbotos, tai obligāti nav jābūt kā profesijai. Amatieru bioloģija ir absolūti izcils hobijs, kurā apvienojas vairākas lietas. Tā ir iespēja ceļot. Tipiskā mozaīkveida ainavā Latvijā ir iespēja “mežus – pļavas – mājas” padarīt par kaut ko daudz interesantāku. Tā ir iespēja redzēt pasauli, kustināt kājas un smadzenes. Hobijs nav īpaši bīstams atšķirībā no alpīnisma. Nav arī īpaši dārgs salīdzinājumā ar dažiem citiem. Tā ka lielisks hobijs. 

Kāpēc izvēlējies tieši politikas un ekonomikas studiju virzienu? 

Tolaik tas bija ļoti interesanti. Jau no bērnības aktīvi sekoju sociālajiem procesiem. Lai arī biju mēreni piesārņojis smadzenes dziļos padomju laikos, no tās nebija grūti tikt vaļā. Esmu tāds politisks dzīvnieks  - angļiem ir tāds teiciens (“I'm a political animal.”). Atceros atmodas laiku, lielāko daļu lielo masu pasākumu - manifestāciju Mežaparkā, arī tepat Daugavmalā, pie Brīvības pieminekļa un barikādes. Man tā nav tikai vēsture, bet ļoti konkrētas atmiņas. Studijas man bija gan moderna, gan tāda praktiska izvēle. Tolaik bija ļoti daudz inženieru bezdarbnieku. Tagad ir otrādi, un no finansiālā aspekta noteikti izdevīgāk ir studēt tehniskās lietas, rūpīgi izvēloties. Toreiz bija pavisam cita situācija darba tirgū. 

Studenti ir tādi aktīvi cilvēki. Kāds ir bijis tavs spilgtākais studiju laika piedzīvojums? 

Man bija priekšrocība studēt divās valstīs - Latvijā un Dānijā, iespēja vienu gadu padzīvot citā valstī, varētu teikt, pat citā civilizācijā - sabiedrībā ar daudz lielāku pieredzi dzīvošanai brīvībā. Tas ir process, kas jāmācās gadsimtiem. Mēs to joprojām mācāmies. Dzīvot brīvībā ir ļoti sarežģīti. Devītajā mēnesī Dānijā man radās sajūta, it kā skatos uz gleznu, kas pēkšņi Latvijā apgriežas ar kājām gaisā, respektīvi, viss, kas Dānijā šķita normāli, Latvijā notika drusku dīvaini. Tā ka man bija iespēja paskatīties uz pasauli citām acīm.

Bet studentu dzīve Latvijā ļoti izteikti norisa Vecrīgā. Šobrīd tā ir pārvērtusies par tūristu slazdu. Gudrie vietējie cilvēki tagad vairāk jau iet uz citām ļoti labām vietām – Bulvāru loku, Tallinas kvartālu, Āgenskalnu, kur sabiedriski dzīvoties. Toreiz tā bija Vecrīga. Savukārt Dānijā starptautiskajā studentu klubā varēju satikties ar studentiem no dažādām valstīm, tā arī bija lieliska pieredze.

Kāda toreiz bija Vecrīga? 

Tā varbūt arī tagad ir ne tik daudz mainījusies kā dažas citas vietas Rīgā. Toreiz bija tā sauktais “Doma laukuma sindroms”, respektīvi, ja pastaigājies pa Doma laukumu, tev varēja šķist, ka pasaulē viss kārtībā un apkārt smuki nokrāsotas māja, krodziņos sēž cilvēki, viņiem ir nauda, dzer alu. Vecrīga tolaik bija kā civilizācijas saliņa, apkārt bija daudz bēdīgāk, Tagad labās dzīves, labklājības zona ir ļoti plaši izpletusies. Rīgā Bulvāru loks izskatās daudz krāšņāks, krāsaināks, nekā bija toreiz. Cilvēki iet tur, kur ir cilvēki. Nauda iet tur, kur ir nauda. Toreiz šie principi veiksmīgi darbojās attiecībā uz Vecrīgu.

Dānija un Latvija – divas pasaules

Vai studijām bez Dānijas apsvēri vēl kādas citas valstis?  

Toreiz nebija tik daudz variantu kā mūsdienās jauniešiem, ka viņi brīžiem pat nevar izvēlēties, kurp doties. Tā, šķiet, bija apmaiņas programma. Pateica, kur man būs jābrauc, un viss. Programmai izvēlējās studentus ar labākajiem studiju rezultātiem, un tiem tad arī piedāvāja šādu iespēju. 

Ko tu iemācījies ārpus lekcijām tādu, kas vēlāk izrādījās visvērtīgākais?  

Atkal jāatsaucas uz Dānijas pieredzi. Orhūsas universitātē bija iespēja paskatīties uz pasauli citām acīm, un varētu teikt, ka gleznas apgriešanās kājām gaisā tur arī ir palikusi. Kopš tā laika uz lielu daļu Latvijā notiekošā skatos ar vieglu ironiju. Studējot maģistros, man sākās darbs Latvijas Bankā. Tā ir ļoti vērtīga dzīves pieredze pastrādāt dažāda veida organizācijās, nozarēs, tāpat kā padzīvot citā valstī, saprotot lietas, ko nevari iemācīties teorētiski.

Vai ir sanācis atgriezties reiz staigātajās takās un pakavēties nostalģiskās atmiņās?

Pēc studijām esmu divreiz īslaicīgi bijis Dānijā, bet ne Orhūsā. Tur noteikti vēl aizbraukšu. Ir milzīga nostalģija. Gribētu redzēt, kas tur ir mainījies un kas ne.

Pērn, kad oktobrī skolēnu brīvdienās biju īsā ceļojumā Dānijā kopā ar bērniem, uz ielas, izdzirdot dāņu valodu, atmiņā atausa pirms 30 gadiem bijušais un pārņēma absolūts dvēseles miers. Atcerējos dāņu dzīves gudrību, spēju uz lietām un visu skatīties mierīgi, kopsakarībās, domāt loģiski un racionāli. Es sev atkal atgādināju, ka tā ir cita civilizācija, no kuras, ja mēs gribētu, ļoti daudz ko varētu iemācīties. 

Šī ir kā laba atgādne Latvijas Universitātes studentiem izmantot piedāvātās apmaiņas programmu iespējas. Ir gan īsāka, gan garāka termiņa programmas. 

Gads laikam ir relatīvi ilglaicīgi. Es teiktu, ka gads būtu vēlams, jo tad vari ieiet citā realitātē, saplūst ar to un saprast to. 

Kas bijis sliktākais lēmums tavā studiju laikā? 

Nekā katastrofāla. Varbūt varēju izvēlēties drusku citus kursus. Padomju laikā Latvijā sociālo zinātņu būtībā nebija. Bija ļoti laba matemātika un fizika. Sociālo zinātņu jeb “pseidozinātņu” jomā bija bēdu ieleja. Toreiz cilvēki, kas Latvijā centās mācīt politiku un ekonomiku, kaut ko zināja un nezināja. Viņu pasaules uztvere bija pavisam citās vērtībās. Ja es teiktu, ka studiju kvalitāte tolaik laba, es melotu, bet bija atsevišķi labi momenti, kuru varbūt šobrīd atkal vairs nav. Politikas studijās bija atsevišķi cilvēki ar absolūti apbrīnojamu inteliģenci, dzīves pieredzi, piemēram, Pēteris Laķis. Viņa lekcijas bija kā nepārtraukts domu lidojums pāri gadsimtiem un domāšanas sistēmām. Vienkārši brīnišķīgi! Toreiz sarežģītā realitāte bija kas tāds, kas cilvēkus varbūt padarīja gudrākus. Viņiem liedza kaut ko apgūt, darīt, bet stiprākie izdzīvoja un varbūt sasniedza augstāku saprašanas līmeni, nekā ir iespējams cilvēkam, kas audzis relatīvi komfortablos mūsdienu apstākļos un brīvībā. Fantastisks pasniedzējs bija Aigars Freimanis.

Bet kā tu ieguvi savu pirmo darbu? 

Pirmā vieta bija reklāmas aģentūra. Šķiet, šo darbu ieguvu banāli – pēc sludinājuma avīzē. Ļoti vienkārši un godīgi. Tur iemācījos vienu lietu, kas palīdzēja vēlāk ietaupīt daudz naudas, pārvarot zīmolu preču pirkšanas psiholoģiju. Kurmītis var rakst un var nerakt. Ja pats esi to omleti gatavojis, tad saproti, vai pirkt to vai nē.

Un kā nonāci darbā bankā? 

Latvijas Bankā arī nokļuvu konvenciāli, izmantojot publiski pieejamo informāciju, pieteicos. Pēc tam lomu spēlējusi vairāk personiska pazīšanās, un pamatā paša paveiktie darbi mudinājuši citus cilvēkus mani uzrunāt. Bet sākumā bija ļoti godīgas sacensības par konkrētām vietām.

Darīt lietas, kurās sevi ir jāiegulda

Šovasar vidusskolu beigs tavs vecākais dēls. Varbūt jau esi viņam devis kādu padomu saistībā ar studijām ceļamaizei?

Viņš ir ļoti saprātīgs cilvēks, kurš spēj pats pieņemt lēmumus. Ekonomistu valodā runājot, neesmu īpaši nodarbojies ar viņa mikromenedžmentu. Savulaik gan Kārlim teicu,  ka labs virziens, kurā domāt, ir tehniskas lietas un kāpēc gan ne informācijas tehnoloģijas. Droši vien tā joprojām ir laba izvēle. Mākslīgā intelekta attīstība gan  padara visu daudz nenoteiktāku, nekā šķita pirms dažiem gadiem. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka viņa nākotne būs saistīta ar eksaktām lietām un datoriem.

Vai ir kāds padoms, ko tu sniegtu jebkuram vidusskolēnam? 

Padomi ir dažādi. Ir tāds – dari to, kas tev patīk, un panākumi tevi atradīs. Tam ticu tikai daļēji, tas ir mazliet no glancēto žurnālu satura. Teiksim, viens no 50 vai 100 cilvēkiem, kurš studējis mākslu, ir tiešām kļuvis ļoti sekmīgs, par viņu rakstīs visos glancētajos žurnālos, bet par pārējiem tajos īpaši nestāstīs.

Ir augstāka un zemāka riska izvēles. Tas noteikti jāņem vērā. Pasaulē ir daudz dzejnieku, kas cieš badu, bet ļoti maz, teiksim, inženieru, santehniķu vai zobārstu, kas cieš badu. Savukārt viņiem ir mazāka iespēja kļūt izcili bagātiem un slaveniem savās jomās. Uzskatu, ka ir vērts pieturēties pie principa, ka drīzāk ienesīgas būs jomas, kuru apgūšana prasa lielāku sākotnējo piepūli. Tās ir leģendārās STEM - zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes, matemātika. Tātad ir lietas, kuru interesantums nav acīmredzams, un ir tādas, kas ir acīmredzami interesantas. Psiholoģija, komunikācija, politika, ekonomika bija acīmredzami interesantas tolaik, kas es studēju. Un ne tik acīmredzami saistošas ir tās, kuru “cietajos priekšmetos” sākumā ir jāiedziļinās. Tas ir tāpat kā brīvā laika pavadīšanā. Ir ļoti acīmredzami un patīkami gulēt pludmalē. Savukārt, lai tev kļūtu interesanta ornitoloģija, vispirms ir jāiemācās atpazīt daži simti putnu sugu. Tas prasa zināmu laiku. Sākumā tur ir sevi jāiegulda. Dariet lietas, kurās ir jāieguldās!

Skatoties no mūsdienu perspektīvas, kas ir svarīgāk - apgūt teoriju vai tomēr iegūt praktiskās zināšanas? 

Ir jāzina abi. Pēc studiju pabeigšanas, dzīves laikā mana ticība praktisku zināšanu, iemaņu nozīmei ir augusi. Teorija, protams, ir jāzina. Tas ir būtiski gan darbā, gan hobija izvēlē. Bet nākotnē arvien lielāks uzsvars būs uz praktiskajām lietām, uz spēju sadarboties ar cilvēkiem, saprast reālās pasaules haotiskumu, neizmērāmību un neklasificējamību. Teoriju datori saprot ļoti labi. Ar to nepietiek, arī cilvēkam tā jāsaprot. Bet datori varēs pateikt priekšā un izdarīt arvien vairāk. Tā ka, manuprāt, darba tirgū cilvēkiem glābiņš būs viss, kas saistīts ar praksi.

Fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs vēlas uzdot tev šādu jautājumu - mēdz teikt, ka augstākā izglītība ir tas, kas tevī paliek, kad viss augstskolā mācītais ir aizmirsies. Vai tu tam piekrīti un kas ir palicis tevī?

Tā ir vispārēja sapratne par pasauli. Lielais rāmis. Un palikušas arī ļoti spilgtas atmiņas par atsevišķiem Universitātes pasniedzējiem.