Kopš 2026. gada 5. janvāra LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes zinātņu prodekāna amatā ir Andris Bērziņš. Šajā intervijā viņš atskatās uz savu daudzveidīgo profesionālo ceļu, kurā virzienu bieži noteikušas gan aizrautīgas personības, gan gatavība izmantot negaidītas iespējas – no optisko šķiedru pētījumiem līdz magnetometrijai un kvantu tehnoloģijām, strādājot arī ASV un Zviedrijā. Andris Bērziņš skaidro, kāpēc pēc vairāk nekā trīs gadiem Amerikā nolēma atgriezties Latvijā, ko ikdienā dara, lai saglabātu motivāciju, un kā redz galvenos izaicinājumus un pārmaiņu iespējas universitātē.
Kāds ir bijis jūsu profesionālais ceļš līdz nonākšanai zinātņu prodekāna amatā?
Diezgan raibs. Esmu izmēģinājis dažādas jomas, un profesionālajā ceļā mani vienmēr ir vadījusi ne tikai interese par tēmu, bet arī cilvēki, no kuriem iedvesmojos un kuriem gribas sekot. Tā savulaik nonācu pie profesora Jāņa Spīguļa. Mani ļoti aizrāva viņa lekcijas, un sāku darboties optisko šķiedru jomā. Par šo tēmu arī aizstāvēju bakalaura darbu.
Vēlāk sajutu, ka gribas pārmaiņas, tāpēc pievienojos profesora Ruvina Ferbera grupai. Arī viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kuru aizrautība un spēja stāstīt par savu jomu mani patiesi ieinteresēja. Tā pievērsos divatomu molekulu spektroskopijai, un šajā jomā tapa mans maģistra darbs. Pēc tam dzīve pati piedāvāja nākamos virzienus - man radās iespēja strādāt atomāro gāzu magnetometrijā, un šajā jomā aizstāvēju doktora disertāciju.
Tad man piedāvāja izmēģināt magnētiskā lauka mikroskopiju, izmantojot slāpekļa-vakances centrus dimantā. Lai gan sākumā nedaudz skeptiski, bet pamēģināju, un šī joma izrādījās ļoti aizraujoša. Šī izvēle mani pirmo reizi aizveda uz ASV. Kalifornijas Universitātē Bērklijā lieliskā komandā dažās nedēļas apguvu ļoti daudz. Tālāk izvēlējos izstrādāt pēcdoktorantūras projektu sadarbībā ar Linšēpingas universitāti Zviedrijā, un tā soli pa solim izauga mana karjera - kļuvu par vadošo pētnieku Latvijas Universitātē, bet vēlāk arī par asistējošo profesoru zinātnē Ņūmeksikas Universitātē ASV.
Kā tieši nonācu zinātņu prodekāna amatā, man pašam vēl aizvien nav pilnīgi skaidrs. Biju tikko atgriezies no ASV, un skaidra rīcības plāna vēl nebija. Tad man pateica, ka šāda pozīcija ir izsludināta, un ka man vajadzētu pieteikties. Sākumā neticēju, ka atbilstu šādam amatam, bet vienlaicīgi vēlme pacīnīties ar problēmām ar kurām saskāros kā zinātnieks bija. Vispārīgi jāsaka, ka mans profesionālais ceļš nekad nav bijis ļoti stingri izplānots - drīzāk esmu centies izmantot iespējas, ko dzīve piedāvā.
Ja redzu interesantu iespēju, esmu gatavs to pamēģināt.
Ilgāku laiku esat pavadījis ārpus Latvijas. Kas bija izšķirošais brīdis vai motivācija, kas lika atgriezties mājās?
Ārpus Latvijas pavadīju apmēram trīsarpus gadus. Sākumā šķita, ka dzīve Amerikas Savienotajās Valstīs varētu veidoties ilgtermiņā, daba fantastiska, katra nedēļas nogale ir kā mazs atvaļinājums - ar ģimeni pat apsvērām iespēju pieteikties zaļajai kartei un palikt uz dzīvi ASV.
Tomēr pēc varas maiņas arvien vairāk sajutu, ka politiskā un sabiedriskā vide kļūst citāda. Īpaši spilgti parādījās sistēmas sarežģītākās un, manuprāt, mazāk demokrātiskās puses. Publiskajā telpā aizvien biežāk izskanēja vēstījumi, ka iebraucēji nav īsti gaidīti, un arī attieksme pret Eiropu kļuva negatīvāka.
Sapratu vienu, ja sabiedrība tiek polarizēta, un liek izvēlēties puses, tad es neesmu amerikānis - esmu piederīgs Eiropai un Latvijai.
Ja tur neesmu vajadzīgs, tad es savas zināšanas un spējas varu ieguldīt citur.
Kā jums patīk pavadīt brīvos brīžus, kad izdodas izrauties no darba ritma?
Ja runājam par laiku Ņūmeksikā - ļoti daudz staigāju kalnos. Trīsarpus gadu laikā ar ģimeni kopā izgājām apmēram 200 takas un kopā vairāk nekā 800 kilometrus kalnu maršrutos. Tā joprojām ir lieta, pie kuras gribētu atgriezties.
Daļa manas sirds noteikti palikusi Amerikas dienvidrietumu mežonīgajā dabā.
Ikdienā man prieku sniedz arī pavisam vienkāršas lietas - man patīk gatavot, patīk pavadīt laiku nelielā draugu kompānijā. Labprāt spēlēju gan galda spēles, gan datorspēles.
Kas ikdienā palīdz jums rast iedvesmu un saglabāt motivāciju gan akadēmiskajā darbā, gan administratīvajos pienākumos?
Esmu optimists - reizēm pat ietiepīgs un stūrgalvīgs optimists, un es ticu, ka būs labi. Man palīdz tas, ka lielus projektus sadalu mazākos posmos: ko jāizdara šodien, ko šonedēļ, ko šomēnes. Tas palīdz virzīties uz priekšu un neļauj milzīgajam uzdevumu apjomam mani pārņemt.
Lielas lietas tiek paveiktas soli pa solim.
Kādi ir jūsu pirmie iespaidi šajā amatā, un kā iezīmējas jūsu redzējums par nākotni?
Izaicinājumi ir lieli. Šobrīd redzu, ka universitātes un arī fakultātes vadības "mugurkauls" ir gatavs pozitīvām pārmaiņām. Taču klasiskas universitātes vienmēr ir institūcijas ar lielu inerci. Redzēsim, kā mums visiem izdosies šo "vilcienu" ievirzīt nedaudz citādākās sliedēs. Bet, atkal, esot optimists, es domāju, ka tas ir iespējams. Ja man liktos pretēji, tad es nebūtu šeit.
