"Augsne, iespējams, nav pirmā lieta, par ko cilvēki iedomājas, taču tā ir būtiska” - intervijā Baiba Dirnēna stāsta par savu doktorantūras ceļu, pētījumiem augsnes zinātnē un to, kāda nozīme ir komandas darbam.
30. aprīlī aizstāvēji savu promocijas darbu - lūdzu, pastāsti par sava darba tēmu.
Mans promocijas darbs ir par augsnes resursiem un informāciju, kas Latvijā pieejama par augsni. Augsne ir būtisks resurss, tomēr tā nozīme netiek pietiekami novērtēta, jo, runājot par zemes resursiem, pirmais, kas nāk prāta ir derīgie izrakteņi nevis augsne, lai gan augsnei ir liela nozīme lauksaimniecības sektora attīstībā un globālajā pārtikas nodrošinājumā, kā arī diskusijās par vides ilgtspējas jautājumiem, it īpaši klimata pārmaiņu kontekstā.
Līdz ar to arī pieejamā informācija par augsni daudzviet ir novecojusi - ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs.
Šobrīd Eiropas Savienībā augsnes jautājumi kļūst arvien aktuālāki, un tiek ieguldīti aizvien lielāki līdzekļi augsnes izpētē. Ir vairāki procesi, kas degradē augsni, un mans pētījums ir saistīts ar to, kā šie procesi ietekmē augsnes kvalitāti, klasifikāciju un pieejamo informāciju par to.
Pētījuma pamatā ir datu savietojamība - kā Latvijā iegūto informāciju iespējams integrēt Eiropas kopējās datu sistēmās, lai tālākie aprēķini, piemēram, emisiju aprēķini, būtu precīzāki un balstīti aktuālos datos, nevis novecojušā informācijā.
Kas bija grūtākais darba izstrādes laikā?
Mans doktorantūras ceļš bija ļoti ilgs - studijas sāku 2018. gadā. Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija tas, ka sākotnējā pētījuma tēma vairākkārt mainījās projektu un finansējuma trūkuma dēļ.
Tāpat dabaszinātnēs būtiska specifika ir lauka darbu dati - to ievākšana prasa daudz laika, un pēc tam seko ilgstošs darbs laboratorijā. Salīdzinot ar to, pati rakstīšana un datu apstrāde jau šķiet vienkāršākā daļa.
Visgrūtākais bija tieši ilgais sagatavošanās process un enerģija, kas nepieciešama, lai pētījumu vispār varētu sākt.
Kas palīdzēja saglabāt motivāciju?
Kolēģi. Garajās lauka darbu stundās, komandējumos un tālajos izbraucienos mēs viens otru ļoti atbalstījām - gan fiziski, gan emocionāli.
Manuprāt, vissvarīgākais ir laba, neliela komanda ar cilvēkiem, kuri tevi patiesi saprot un atbalsta.
Kāda ir Tava darba ikdiena?
Viens no iemesliem, kāpēc man patīk strādāt universitātē, ir darba daudzveidība. Pētnieka darbs ir dinamisks - vienu dienu strādā dabā, citu laboratorijā, vēl citu pie datora. Nekad nav garlaicīgi.
Papildus pētniecībai strādāju arī ar studentiem. Piedalos vairāku lekciju kursu docēšanā ne tikai mūsu fakultātē, bet arī pasniedzu vides aizsardzību citu fakultāšu studentiem. Tas dod iespēju redzēt, kā vides aizsardzības jautājumus uztver cilvēki, kuri pārstāv dažādas nozares, kā arī plašāka sabiedrība kopumā, un tas palīdz man pašai savus pētījumus skaidrot saprotamāk plašākai auditorijai.
Strādāju arī ar jauniešiem - esmu pirmā kursa kuratore, kā arī viena no Vides akadēmijas vadītājām vidusskolēniem.
Kā pavadi savu brīvo laiku?
Kad sapratu, cik viegli šādā dinamiskā vidē ir izdegt, apsolīju sev, ka atvaļinājumos pilnībā atslēgšos no darba un veltīšu laiku sev. Tāpēc atvaļinājumos parasti neesmu Latvijā - apciemoju draugus vai dodos kalnu pārgājienos. Jo augstāk un izaicinošāk, jo labāk! Daba man ļoti palīdz atjaunoties un izvēdināt galvu.
Ikdienā spēlēju arī volejbolu divas līdz trīs reizes nedēļā.
Tajā brīdī vienīgais, par ko jādomā, ir kā iegūt punktu un iztikt bez nolauztiem nagiem.
Tas vienlaikus palīdz gan izlādēties, gan uzlādēties.
