Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes ģeoloģijas doktorants Dmitrijs Vorobjovs un vairāki pētnieki no LU Ģeoloģijas un Ķīmijas nodaļas pirmo reizi vairāk nekā 40 gadu laikā ar mūsdienīgām analītiskajām metodēm detalizēti izpētījuši Staiceles un Gārsenes dzelzsrūdu iegulas. Pētījuma rezultāti apkopoti rakstā “Mineralogical and geochemical characteristics and the genesis of the Paleoproterozoic Staicele and Gārsene Iron Ore Deposits of Latvia”, kas 2026. gadā publicēts starptautiskajā zinātniskajā žurnālā Bulletin of the Geological Society of Finland.
Dzelzsrūdas atrodas senajā Latvijas kristāliskajā pamatklintājā zem biezas nogulumiežu segas. Staicelē rūdas saturošie ieži pirmoreiz parādās aptuveni 700 metru dziļumā, savukārt Gārsenē to virsējā daļa ir pat viena kilometra dziļumā. Tās neatsedzas Zemes virspusē, tādēļ pirms vairākiem gadu desmitiem atklātas pēc spēcīgām magnētiskajām anomālijām. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā šajās vietās tika ierīkoti izpētes urbumi, taču pēc tam objekti gandrīz netika pētīti.
Jaunajā pētījumā izmantotie urbumu seržu paraugi iegūti no Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) pārvaldītās urbumu seržu glabātavas. Zinātnieki tos analizēja, izmantojot mūsdienīgas mikroskopijas un spektroskopijas metodes. Tas ļāva precizēt rūdu sastāvu un veidošanās apstākļus, kā arī novērtēt mangāna, kobalta un daudzu citu metālu saturu.
Dzelzs un mangāns Staicelē
Staicelē iepriekš tika atklātas dažas dzelzsrūdu slāņkopas. Katra no tām ir aptuveni 40–50 metrus bieza, bet to kopējais biezums ir 228 metri.
Jaunie pētījumi parāda, ka dzelzs oksīdu saturs iežos mainās no 13,3 līdz 59,1%. taiceles rūdas izceļas arī ar ievērojamu mangāna daudzumu. Atsevišķos paraugos mangāna oksīda jeb MnO saturs sasniedz 18,9 %, bet magnetītā tas vidēji ir 3,1 %. Tādēļ Staiceli iespējams uzskatīt par potenciālu kompleksu dzelzs un mangāna rūdu sistēmu. Pēc ķīmiskā sastāva tā ir līdzīga zināmajām dzelzs un mangāna rūdu sistēmām Bergslāgenas reģionā Zviedrijā un Jehvi iegulai Igaunijā.
Bagātākās dzelzsrūdas un kobalts Gārsenē
Iepriekšējie ģeofizikālie pētījumi un urbšanas darbi Gārsenē iepriekš ļāva atklāt trīs dzelzsrūdu slāņus, kuru kopējais biezums ir aptuveni 200 metru. Bagātākajos magnetīta kvarcītos vidējais dzelzs oksīda saturs sasniedz 76,5%, bet atsevišķos paraugos – 92,6%. Šādi rādītāji liecina, ka bagātākie Gārsenes rūdu paraugi atbilst vidējas līdz augstas kvalitātes dzelzsrūdām, kādas pasaulē tiek izmantotas dzelzs un tērauda rūpniecībā.
Īpašu interesi rada kobalts, kas saistīts ar sulfīdu minerāliem – pirītu un pirotīnu. Atsevišķos paraugos tā koncentrācija sasniedz gandrīz vienu kilogramu uz tonnu ieža. Deviņos ar kobaltu visvairāk bagātinātajos paraugos tā vidējais saturs bija aptuveni 555 grami uz tonnu.
Pašlaik vēl nevar apgalvot, ka Gārsenē ir rūpnieciski izmantojami kobalta resursi, jo paaugstināta koncentrācija nav visur, bet vairākos intervālos. Tomēr jauniegūtie rezultāti norāda uz lokālu, bet plaši izplatītu kobalta mineralizāciju, kas būtu jāpēta atsevišķi.
Iepriekšējos pētījumos 1980.-1990. gados, pamatojoties uz netiešiem ģeofizikālajiem datiem, tika pieļauts, ka Staiceles un Gārsenes dzelzsrūdu resursi ir vairāki miljardi tonnu Tuvākajā laikā ir jāizveido jauns telpiskais ģeoloģiskais modelis, izmantojot gan esošos urbumu datus, gan jauno ģeoķīmisko un ģeofizikālo pētījumu rezultātus. Tas ļaus precizēt rūdu resursus. Nākotnē būtu nepieciešams veikt jaunus urbumus līdz pamatklintājam.
“Pašlaik mēs vēl nerunājam par atradnēm, kurās varētu nekavējoties sākt ieguvi. Galvenais pētījuma rezultāts ir pierādījums, ka Latvijas kristāliskajā pamatklintājā patiešām atrodas lielas un daudzveidīgas rūdu sistēmas. Līdztekus dzelzij tajās sastopama mangāna un lokāla kobalta mineralizācija. Nākamais solis ir jauni urbumi un ģeofizikālie pētījumi, lai noteiktu bagātāko rūdu intervālu izmērus un iespējamo rūpniecisko nozīmi,” skaidro pētījuma vadošais autors Dmitrijs Vorobjovs.
Zinātnieki uzsver, ka iespējamā rūdu ieguve būs atkarīga ne tikai no metālu satura, bet arī no iegulu dziļuma, bagātāko intervālu izmēriem, sēra un fosfora klātbūtnes, ieguves izmaksām un vides aizsardzības ierobežojumiem.
Kā veidojās Latvijas rūdas
Latvijas kristāliskais pamatklintājs galvenokārt veidojies paleoproterozojā, īpaši aktīvu tektonisko un magmatisko procesu laikā aptuveni pirms 1,93–1,8 miljardiem gadu. Tajā laikā mūsdienu Latvijas teritorijā norisinājās seno Zemes garozas bloku sadursmes un bija aktīvi vulkāni, par ko liecina pamatklintājā sastopamie kādreiz vulkāniskie, bet tagad metamorfie ieži gneisi, migmatīti, granīti u.c. Mūsdienās šo seno kristālisko iežu virsmu klāj bieza nogulumiežu sega: pie Strenčiem pamatklintājs atrodas aptuveni 300 m dziļumā, bet Latvijas dienvidrietumos, Grobiņas un Rucavas apkārtnē, tā dziļums sasniedz aptuveni 1900 m.
Dzelzi saturošie ieži pēc pētījuma datiem sākotnēji veidojās sena jūras baseina dibenā, kur no jūras ūdens izgulsnējās dzelzs, silīcija dioksīds un citas vielas. Daļa metālu nonāca jūrā kopā ar karstiem šķīdumiem, kas izdalījās no zemūdens vulkāniem.
Staicelē vulkānu darbība bija aktīvāka, un karsto šķīdumu izdalīšanās intensīvāka. Šeit uzkrājās nogulumi, kas bija bagātināti ne tikai ar dzelzi, bet arī ar mangānu, veidojot t.s. Algomas tipa joslotās dzelzsrūdas. Gārsenē dzelzs savienojumi uzkrājās kopā ar jūras nogulumiem bez lielas vulkānisma ietekmes.
Vēlāk, saduroties senajiem Zemes garozas blokiem, šie ieži nonāca lielā dziļumā un tika pakļauti augstai temperatūrai un spiedienam. Sākotnējie dzelzi saturošie nogulumi pārvērtās par cietām, joslotām dzelzsrūdām. Karstie šķīdumi izmainīja rūdu sastāvu, izraisīja magnetīta pārkristalizāciju un pārvietoja sulfīdus, kopā ar kuriem atsevišķās vietās koncentrējās kobalts. Tādējādi mūsdienās sastopamās rūdas ir vairāku secīgu procesu rezultāts: metālu izgulsnēšanās senā jūrā, iežu metamorfisms un to vēlākas izmaiņas karsto šķīdumu ietekmē.
Topošais pētījums liecina, ka Latvijas minerālresursu potenciāls ir ievērojami plašāks, nekā uzskatīts iepriekš. Staicele un Gārsene var kļūt par pamatu jaunam dzelzs, mangāna un kobalta resursu izpētes posmam Latvijā. Pētījums īstenots Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta “Metālus saturošo kristāliskā pamatklintāja iežu rūdu potenciāls Viduslatvijā un Austrumlatvijā” (Nr. lzp-2023/1-0278) ietvaros.