2026. gada 9. novembrī izcilajam astronomam, fiziķim un konstruktoram Kazimiram Lapuškam paliktu 90 gadu.
No 1962. līdz 1980. gadam K. Lapuška kopā ar otru Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Astronomiskās observatorijas (AO) izgudrotāju Māri Ābeli konstruēja dažādus instrumentus, tai skaitā satelītu fotokameru AFU-75, radīja automātisku iekārtu astronomisko negatīvu mērīšanai un pavadoņu koordinātu aprēķināšanai. Kopā ar M. Ābeli viņš tandēmā izveidoja lāzera tālmērus LD-1 Interkosmos, LD-2 un LS-105, kā arī daudzus gadus vadīja LVU AO Zemes mākslīgo pavadoņu lāzerlokācijas dienestu.
Kazimirs Lapuška dzimis Sēlijā, Dvietes pagastā 1936. gada 9. novembrī laukstrādnieku Kazimira un Marijas ģimenē, viņam bija divi jaunāki brāļi un māsa. Tēvs Otrā pasaules kara laikā bija pagasta vecākā vietnieks, tāpēc 1944. gadā tika apcietināts. Māte pēc kara strādāja kolhozā. Kara dēļ Kazimirs mācības uzsāka tikai deviņu gadu vecumā. Viņš mācījās Dvietes pamatskolā, tad Ilūkstes vidusskolā. 1955. gadā, tūlīt pēc mācību beigšanas Kazimirs iestājās LVU Fizikas un matemātikas fakultātē. Sākumā viņš par astronomiju pat neinteresējās, Kazimira mērķis bija cietvielu fizika, bet tad 1957. gada 4. oktobrī PSRS palaida pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni (ZMP). [1]
Stāsta K. Lapuška, tobrīd trešā kursa students: „Mums, fiziķu grupai, pateica, ka esam mobilizēti veikt sagatavošanas darbus pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa novērošanai. Tas bija kaut kas fantastisks! Citi studenti aizbrauca uz kolhozu, bet mēs sākām sagatavot 10×10 metrus lielu laukumu Universitātes Botāniskajā dārzā līdzās lielajai siltumnīcai, tuvāk Kuldīgas un Vīlipa ielas stūrim. Debesīm vajadzēja būt atklātām gandrīz no horizonta līdz horizontam. Laukums bija jānolīdzina, jānoblietē šķembas un jāiekārto 30 novērošanas vietas.
Trīsdesmit studentiņi, katram savs teleskopiņš. Teleskopu redzeslauki bija novietoti pa meridiānu tā, lai puse redzeslauka tiek noklāta ar nākamā teleskopa redzeslauku. Teleskopus mums atsūtīja no Maskavas, un šādas novērošanas stacijas tika iekārtotas universitātēs un pedagoģiskajos institūtos visā Padomju Savienības teritorijā līdz pat Dienvidsahalīnai. Skaitā kādas četrdesmit. Telpa, kurā atradās aparatūra, kas fiksēja laika momentus, atradās 50–60 metru no laukuma, mājiņā pie Botāniskā dārza ieejas Vīlipa ielā. Bija vajadzīgas 3–4 novērotāju grupas (topošie fiziķi, matemātiķi, ģeogrāfi), katrā pa 30 cilvēku, kas varētu, nomainot cita citu, novērot katru nakti.” [2]
Šie novērojumi Kazimiru aizrāva un nu jau astronomija un tieši Zemes mākslīgie pavadoņi bija stabili aizbīdījuši fiziku otrajā vietā. Par K. Lapušku pirmo novērojumu vadītāji Oops, an error occurred! Code: 2026111705441264064055, Oops, an error occurred! Code: 2026111705441234c9a1db, kā arī viņa draugs un studiju biedrs Māris Ābele atceras, ka Kazimirs novērojumus veicis ļoti akurāti, precīzi izpildot visas instrukcijas, vienmēr ieradies laikā un gatavs darbam.
Jau nākamajā gadā E. Zablovskis organizēja ZMP fotogrāfiskos novērojumus ar kameru NAFA3s/25. Pirmo ZMP foto uzņēmumu Latvijā ieguva M. Ābele ar minēto iekārtu un paša konstruēto kameru Telemar, bet ar regulāriem novērojumiem viņš nenodarbojās. Šim darbam tika organizēta novērotāju grupa, LVU Botāniskajā dārzā tika uzbūvēts speciāls novērojumu paviljons, un tieši šeit sākās abu, tobrīd vēl pēdējā kursa studentu – M. Ābeles un K. Lapuškas veiksmīgais kopdarbs jaunu instrumentu izgudrošanā. Jau 1960. gadā viņi konstruēja jaunu ZMP fotokameru TAFO-3, kas bija kā prototips. Pēc mācību beigšanas abi sāka strādāt LVU Astronomiskajā observatorijā. PSRS ZMP novērošanas vadība augstu novērtēja kameru TAFO-3 un ieteica to sērijveida ražošanai. Piecus gadus šī kamera tika aktīvi izstrādāta un 1965. gadā komanda Ābele un Lapuška stādīja priekšā jaunu universālu, pārvietojamu ZMP kameru AFU-75. Šī kamera izrādījās ārkārtīgi izdevies projekts, to izmantoja ne tikai Padomju Savienības ZMP fotogrāfiskajās vērošanas stacijās, bet arī daudzās citās pasaules valstīs programmas Interkosmos ietvaros. [3]
Savu aizraušanos ar ZMP novērojumiem un to novērojumos izmantojamo tehniku K. Lapuška realizēja arī savā disertācijā. No novērojumos uzņemtajiem negatīviem bija jāiegūst ZMP atrašanās vieta dotajā laika brīdī, attiecīgi uz negatīva ar roku tika veikti mērījumi – satelīta kustības atstāto punktu atrašanās vieta attiecībā pret pārējiem zvaigžņotās debess objektiem. Šis darbs bija visai laikietilpīgs process, tāpēc K. Lapuška konstruēja mērmikroskopu, kuru uzvadīja uz pavadoņa attēla, iekārta automātiski veica mērījumu un pati noteica pavadoņa koordinātas. Tas bija liels sasniegums. Šo izgudrojumu kā disertācijas projektu K. Lapuška 1968. gadā veiksmīgi aizstāvēja Maskavas Valsts universitātes Šternberga Valsts astronomijas institūtā. Šī disertācija - “Pusautomātiska astronomisko negatīvu mērīšanas un aprēķināšanas iekārta”, kā arī visi K. Lapuškas studenta gadu kursa darbi un diplomdarbs šobrīd glabājas LU Muzeja krājumā. [4]
K. Lapuška par šo izgudrojumu teica: “Ne es, ne mani darba kolēģi nekad neko neesam izgudrojuši vienkārši izgudrošanas dēļ. Vienmēr tas bija saistīts ar aktuālo zinātnisko un inženiertehnisko problēmu risinājumiem, lai panāktu galvenās problēmas pēc iespējas efektīvu un drošu atrisinājumu. Vai atrastie risinājumi ir vai nav izgudrojumi, to skatījām un lēmām pēc tam kopā ar citiem speciālistiem.” [5]
1971. gadā K. Lapuška kļuva par Botāniskā dārza novērojumu stacijas vadītāju un tieši viņa vadībā stacija kļuva ievērojama ar labiem rezultātiem un augsta līmeņa speciālistiem PSRS un pat ārzemēs. Tas bija ļoti ražīgs posms gan stacijas, gan arī paša K. Lapuškas dzīvē. Līdzīgas stacijas vajadzēja iekārtot daudzās vietās pasaulē, tur bija jāuzstāda novērojumu tehnika un jāapmāca vietējie specialisti. Tādā veidā K. Lapuška pabija tālās un eksotiskās zemēs, tādās kā Franču Gviāna Dienvidamerikā (French Guiana), Bolīvija, Amsterdamas sala pie Antarktīdas (Île Amsterdam), Indija un citur. Protams, bez eksotikas bija jāsakaras arī ar dažādām problēmām – visas stacijas tika uzstādītas mazapdzīvotās vietās, kur brīžiem trūka jebkādu ērtību, nācās cīnīties ar tehniskām grūtībām, dažkārt bija ļoti auksti, citreiz – ļoti karsti…
Pats K. Lapuška raksta: “Jau uzstādot kameru un noregulējot tās mehānismus un elektroniskos mezglus, nācās saskarties ar lieliem sarežģījumiem un grūtībām, kuras radīja ļoti smagie meteoroloģiskie apstākļi. Ārkārtīgi augstais mitrums un temperatūra pat naktī veicina strauju pelējuma sēnīšu augšanu uz optiskajām virsmām. Mitrumam kondensējoties uz elektroniskajiem mezgliem, tiek traucēta to normāla darbība. Ar mitrumu sadarbojās dažnedažādi lidojoši un rāpojoši kukaiņi, kuri pat cauri ventilācijas spraugām bieži salīda elektroniskajos blokos un izraisīja vairākus īssavienojumus, sadegot starp spailēm sprieguma ieslēgšanas laikā. Toties tajās naktīs, kad debesis bija skaidras, novērošanas apstākļi bija lieliski. Tā kā tuvākajā apkārtnē nav ne pilsētu, ne arī dzīvojamo māju desmitiem kilometru rādiusā, tad nav arī nekādu traucējošu uguņu, un gandrīz pilnīgi melnās debesis ar brīnišķīgi spožām zvaigznēm, šķiet, plešas vai turpat virs galvas. [6]
Jau ap 1972. gadu fotogrāfiskās novērošanas metodes sāka novecot un tās pakāpeniski aizstāja ar pavadoņu lāzerlokāciju, un arī šajos projektos K. Lapuška aktīvi iesaistījās. Tandēmā ar M. Ābeli tika konstruēti lāzera tālmēri LD-1 Interkosmos, LD-2 un lāzerteleskops LS-105. Sākotnēji instrumenti tika uzstādīti turpat LVU Botāniskā dārza novērojumu stacijā, vai citās PSRS novērojumu stacijās, pēc to labajiem sasniegumiem – arī ārzemēs. 1987. gadā Botāniskā dārza stacijā sāka darboties lāzera tālmērs LS–105, kurš turpina funkcionēt arī šodien. [7]
No 1979. līdz 1985. gadam K. Lapuška strādāja jau kā LVU Astronomiskās observatorijas vadītājs. Ja novērojumus viņš veica ar entuziasmu, brauca ekspedīcijās un izgudroja jaunus novērojumu instrumentus, tad administratora darbs viņu absolūti nesaistīja un tā laika birokrātiskā sistēma – kaitināja. 1985. gada oktobrī K. Lapuška lūdza viņu atbrīvot viņu no šī darba, uzsverot “pilnīgu neatbilstību vadītāja amatam”.
No 1992. gada līdz pat mūža beigām Kazimirs Lapuška bija vadošais pētnieks Latvijas Universitātes Astronomiskajā observatorijā (vēlāk – Astronomijas institūtā). Viņš galvenokārt rūpējās par pavadoņu novērojumu darba uzlabošanu, cenšoties piesaistīt līdzekļus Latvijas Zinātnes padomes projektos un veicot dažādus līgumdarbus. ZMP novērojumiem pievienojās GPS novērojumi (Globālā pozicionēšanas sistēma) un gravimetriskie mērījumi, tāpēc pavadoņu novērošanas stacija tika pārdēvēta par Fundamentālo ģeodinamisko observatoriju un K. Lapuška kļuva par tās vadītāju. [8]
Kā darbinieks Kazimirs Lapuška bija ļoti akurāts, pat pedantisks, nopietni iedziļinājās visos jautājumos. Zināja latviešu, krievu, vācu un angļu valodu. Galvenais vaļasprieks bija basketbols, patika darboties brīvā dabā, sēņot, ogot. Pēc rakstura viņš bija diezgan tiešs un skarbs. Par dažādiem jautājumiem viņam bija pašam savs viedoklis, kuru viņš arī izteica, neraugoties uz sarunu biedra ieņemamo amatu. Māris Ābele, tuvākais draugs un kolēģis atceras: “Nedrīkstēja runāt Kazimiram pretī, vajadzēja diplomātiski nogaidīt, līdz viņš pats akceptē piedāvāto tehnisko risinājumu. Tad visu varēja prātīgi sarunāt.”
Kazimirs Lapuška ir vairāk nekā 60 zinātnisko publikāciju un vairāku patentu autors. Par pavadoņu novērojumiem saņēmis daudzas balvas un atzinības, arī starptautiskas. 2003. gadā saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) balvu par darbu kopu «Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas un lāzerlokācijas aparātu konstruēšana, novērojumi un to apstrāde», 2007. gadā – LZA F. Candera balvu astronomijā par darbu kopu «Augstas precizitātes satelītu lāzerlokācijas izstrāde un ieviešana Latvijā un ārzemēs», 2011. gadā kopā ar M. Ābeli saņēmis LZA un Latvijas Patentu valdes Valtera Capa balvu izgudrotājiem par foto un lāzeraparatūras izveidi kosmisko objektu novērošanai. [9] Viņam par godu 2021. gadā asteroīds Nr. 545619 nosaukts par Lapuska. [10]
Kazimirs Lapuška miris 2013. gada 26. maijā Rīgā, apglabāts Ogres kapos.
Papildus informācija:
Video par pirmo novērojumu veikšanu - Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacijas dežūru žurnāls
Virtuālā izstāde - Pirmie pavadoņu novērojumi Latvijas Universitātē pirms 60 gadiem
[1] LU Arhīvs, LVU darbinieku f., 6. apr, 948a. l.
[2] Kipere, Z. Kā novēroja Zemes mākslīgos pavadoņus agrāk un tagad. Zvaigžņotā Debess, Nr. 184, 2004, vasara, 24.–32. lpp.
[3] Vilks, I. Pavadoņiem veltīts mūžs: Kazimirs Lapuška (1936–2013). Zvaigžņotā Debess, Nr. 222, 2013, ziema, 22.–26. lpp.
[4] K. Lapuška. Pusautomātiska astronomisko negatīvu mērīšanas un aprēķināšanas iekārta. Disertācija, 1968. LU Muzeja krājums (CM3786)
[5] Kipere, Z. Kā novēroja Zemes mākslīgos pavadoņus agrāk un tagad. Zvaigžņotā Debess, Nr. 184, 2004, vasara, 24.–32. lpp.
[6] K. Lapuška. Starp “maldugunīm” un zvaigznēm. Zvaigžņotā Debess, Nr. 57, 1972, rudens, 29.-34. lpp.
[7] M. Ābelem un K. Lapuškam izsniegto izgudrojumu patentu kopijas. LU Muzeja krājums (CM4548)
[8] LU Arhīvs, LVU darbinieku f., 6. apr, 948a. l.
[9] Vilks. I. Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2024, (296.–307. lpp.)
[10] LU portāls: Baldones observatorijas atklātajam asteroīdam dots vārds „Lapuska”. 2021, 19. jūnijs. Pieejams: https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/66657/




