Vjačeslavs Kaščejevs: Tenūrprofesūra ir ļoti jaudīgs instruments

Kurš gan cits, ja ne cilvēks ar fiziķim raksturīgu precīzu domāšanu, var man paskaidrot, ko nozīmē “tenūrprofesors”.

Mēs ieejam zinātnes attīstības posmā, kurš arvien vairāk atbilst normālai akadēmiskajai karjerai, kādu to saprot attīstītajā pasaulē. Profesora tenūra ir akadēmiskās karjeras zenīts. Mūsu sistēmā šobrīd visvairāk pietrūkst – es pat neteiktu, ka šā “jumta”, lai gan burvīgi, ka tas ir parādījies – tas, ko latviešu valodā sauc par akadēmiskās karjeras ceļu. Vai, ja lietojam šo importēto “tenūra” jēdzienu, sauktu par “tenūrgaitu”. Kā tu kļūsti par līderi? Šis ir vissvarīgākais jautājums, lai akadēmiskajam darbam vispiemērotākie cilvēki sasniegtu zenītu, “jumtu” vai vienalga, kā to apzīmēsim. Visbiežāk pēc doktora grāda iegūšanas seko pēcdoktorantūra, pēc kuras seko pāreja uz vēl lielāku patstāvību. Gan idejisku – tev ir savs virziens, savas idejas –, gan to, ka tu esi apliecinājis, ka spēj šīs idejas īstenot.

Preses relīzē lasīju, ka esi izvēlēts “fizikas un astronomijas nozarē”. Vai tas nozīmē, ka tenūrprofesora titula piešķiršana ir ne tikai tavu personīgo nopelnu atzīšana, bet arī signāls, ka augstskola atzīst šo nozari par svarīgu?

Gan – gan. Jā, šis instruments ļauj Latvijas Universitātei pateikt: mēs esam vieta, kur ir apstākļi konkrētās jomas labai attīstībai. Jācer, ka arī valsts nekavēsies ar tenūrgaitas regulējuma izstrādi...

Tenūrprofesori ir, bet tenūrgaitas regulējuma nav?

Jā. Tāpēc man sāp sirds par tiem profesoriem, kuri, ja tā var teikt, stāv aiz mums, aiz tenūrprofesoriem. Atgriežoties pie tava jautājuma, tenūrprofesūra ir dārgs, bet arī ļoti jaudīgs instruments, lai konkrētā augstskola virzītos izvēlētajā virzienā. Šajā virzībā, protams, ir jālīdzsvaro vēlmes un tas, kur jau ir iestrādnes. No šā viedokļa raugoties, tenūrprofesūras pirmais uzsaukums balstījās uz to, kur Latvijas Universitātē šī izcilība jau ir.

To es neapšaubu, tomēr man vienalga ir jautājums, kāpēc tieši šīs zinātņu nozares, jo tad neviļus jāsecina, ka citās izcilības tā īsti nav, un tas, manuprāt, vienkārši neatbilst patiesībai.

Es aprakstu ideālo modeli. Proti, skaidrs, ka diskusijas būtu jāsāk laikus, bet mūsu gadījumā tā bija reaktīva rīcība, lai nenokavētu tenūras sistēmai pieejamos līdzekļus. Ideālajā modelī mums būtu arī vairāk jārunā ar mūsu pētniekiem diasporā, kuri ir jau parādījuši savu jaudu.

Vēlreiz. Neatkarīgi no tā, ko es personīgi domāju par tā sauktajām digitālajām humanitārajām zinātnēm (digital humanities), tas jau krietnu laiku pasaulē tiek uzskatīts par ļoti perspektīvu virzienu. Apstiprināto tenūrprofesūru skaitā humanitārajās un sociālajās zinātnēs es šo virzienu neredzu. Tātad pieminētā virziena nebūs, tāpat kā, piemēram, materiālzinātnes.

Ja runājam par nepieciešamo finansējumu, tāds bija astoņām tenūrprofesūrām, šobrīd ir sešas, jo bioloģijā un izglītības zinātnē konkurss pagājušajā gadā beidzās bez rezultāta. Tomēr es sapratu arī tavu jautājumu. Viena no stiprajām Latvijas Universitātes pusēm patiešām ir mūsu plašais akadēmiskais spektrs. Tajā pašā laikā ir nozares, kurās ir tādas strukturālās problēmas, kādas neviena tenūrprofesūra per se neatrisinās. Viena no šādām problēmām – kā veidot attiecības starp studiju virzienu un pētniecības virzienu. Ir nozares, kurās iegājies, ka pētniecība ir nodalīta, pat fiziskā izpratnē, no studiju virziena. Tādējādi ir pārrāvums starp kolēģiem, uz kuriem gulstas studiju virziena radītā slodze, un kolēģiem, kuri savukārt nodarbojas ar dažādiem pētniecības projektiem, un arī te, protams, ir sava garoziņa. Iepriekš minētais gan nenozīmē, ka – atkārtošos – arī pats tenūrprofesūru izvēles process nebūtu jāuzlabo.

Tu vairākas reizes jau esi lietojis jēdzienu “patstāvība”. Ko tas konkrēti nozīmē?

Kopā ar doktorantiem nesen biju Berlīnē, un vietējais tenūrprofesors doktorantei jautāja: kurš noformulēja tava darba uzdevumu, risināmo problēmu? Zinātniskais vadītājs. Patstāvība nozīmē, ka tu pats vari izvirzīt tēmu, veidot ar to saistītus projektus.

Es merkantili iedomājos, ka ir runa par materiālu patstāvību, neatkarību, piemēram, no projektu naudām.

Jā, arī šis stress mazinās. Ja runājam par manu akadēmisko dzīvi, tad pāreja tenūrprofesora statusā ļauj kādā manā projektā nemaksāt man pašam, un tas savukārt dod iespēju paplašināt projekta komandu. Pareizi ir, ka tu raksti projektu nevis sev, lai nodrošinātu sev iztikšanu, bet lai ap tevi plauktu zinātne. Un, protams, vispār ir daudz vieglāk rakstīt projektus, ja tev nav par katru cenu šis projekts jādabū.

Tenūrprofesūras termiņš ir seši gadi. Jautājums – pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēts, vai konkrētais personāžs ir bijis tenūrprofesūras vērts?

Kopējie mērķi ir izvirzīti ļoti ambiciozi, bet, neslēpšu, pagaidām pilnīgi skaidras atbildes uz tavu jautājumu nav. Man šķiet, ka seši gadi ir pietiekams laiks, lai panāktu reālu attīstību, bet, protams, bažas rada mūsu valstī iesakņojusies tradīcija visu kontrolēt un uzraudzīt. Proti, ambiciozi mērķi kvantu fizikas tenūrai un ambiciozi mērķi latviešu valodniecībai objektīvi atšķirsies. Tāpēc pareizi būtu, ka tiek noformulēti vispārēji kritēriji, kuri pēc tam tiek salāgoti ar konkrētā pretendenta virzienu.

Vai nav risks, ka no tenūrprofesoriem sagaidīs pārāk daudz, jo, raugi, atalgojums jums labs, jūs taču esat izcilības, tad nu risiniet arī vēl šo un šo, piemēram, birokrātiska rakstura jautājumus. Jo jūs taču esat tenūrprofesori!

Respektīvi, tu vēlies, lai “jums” atrisina arī siltumapgādes problēmas? Pusdienas pagatavo? Tam gan mums būs stingri jāturas pretī, jo manā skatījumā tenūrprofesora primārais uzdevums ir veidot drošu telpu, kur spējīgi cilvēki strādā ar izaicinošām idejām.