LU konference
Prof. Jura Borzova runa:
1) Pasaulē visplašāk izmantotās intelektuālā īpašuma tiesības ir autoru tiesības (anglosakšu tiesību sistēmā – copyright, niansēs ir atšķirības) un patentu jeb izgudrotāju tiesības. Šis seminārs ir par otrajām, taču datorprogrammu divdabības dēļ nedaudz jāparunā arī par pirmajām.
2) Autortiesības automātiski iestājas uz jebkuru cilvēka radītu intelektuālā darba augli un aizsargā darba formu. Tas ir būtiski, ka formu, bet ne saturu. Šīs tiesības balstās uz pieņēmumu, ka nekādi divi cilvēki pilnīgi neatkarīgi viens no otra nespēj radīt vienādas formas darbu (piemēram, vairākas lappuses garu tekstu, gleznu, skulptūru, arī – datorprogrammas pirmkodu jeb tekstu programmēšanas valodā). Tāpēc ikviens no daudziem miljoniem pasaulē dzīvojošiem programmētājiem var būt drošs, ka viņa patstāvīgi uzrakstīta datorprogramma neviena cita programmētāja tiesības nepārkāps.
3) Tiesa, nav nekādas garantijas, ka daudzviet pasaulē vienlaikus netaps sakrītoša satura jeb funkcionalitātes datorprogrammas. Viena un tā pati ideja var ienākt prātā vienlaikus daudziem un vēsturē ir daudz tādu gadījumu. Autortiesības pret šādu iespēju nekādi neaizsargā. Pat vēl vairāk – tā kā vienas un tās pašas funkcionalitātes datorprogrammu (atgādinu – tas ir teksts programmēšanas valodā) katrs programmētājs noteikti uzrakstīs būtiski atšķirīgi, autortiesības izrādās par nepietiekoši stipru autora tiesību aizsardzības līdzekli.
Tomēr Eiropā, ieskaitot Latviju, šīs ir vienīgās datorprogrammu izstrādātājus aizsargājošās tiesības. 4) Patentu jeb izgudrotāju tiesības aizsargā ideju par līdz šim nezināmu materiālu produktu vai ideju par līdz šim nezināmu procesu, kura rezultātā var radīt līdz šim nezināmu materiālu produktu. Idejai jābūt jaunai, neacīmredzamai un praktiski izmantojamai. Tiesības uz izgudrojumu (t.i., ideju) neiestājas automātiski. Ideja jāpiesaka patentu birojā. Tas pieaicina ekspertus, lai pārliecinātos, ka ideja atbilst trim pieminētajiem kritērijiem. Tostarp – vai jau kāds cits visā pasaulē nav pieteicis tādu pašu ideju vai vienkārši ideju nopublicējis. Ja tā būtu – izgudrotājam atliek vien paraudāt un domāt nākamo ideju. 5) Nu atgriežamies pie datorprogrammām. Kā jau teicu, datorprogramma ir teksts programmēšanas valodā. Taču šis teksts apraksta procesu. Tekstu ievietojot datorā, procesa rezultātā mēdz tapt itin materiāli produkti. Nu kaut vai iesniegums par pieņemšanu darbā. Tādējādi ikviena datorprogramma ir divdabis – reizē teksts, bet reizē arī process, tāpēc varētu būt pelnījis arī patentu tiesību aizsardzību. Amerikas Savienotajās valstīs tā tas arī ir. Taču ne Eiropā, kur valstu patentu likumos ir īpaša atruna, ka algoritmi (bet ikviena datorprogramma apraksta algoritmu) ar patentu tiesībām nav aizsargājami. 6) Kāpēc tā? Patentu tiesības datorprogrammu izstrādātājiem ir pārāk stingras. Ikvienam programmētājam, ja vien tas neraksta programmu tikai un vienīgi paša mājas vajadzībām, nāktos pārliecināties, vai datorprogramma ar tādu pašu vai ļoti līdzīgu funkcionalitāti (kas tā pati ideja vien ir) jau kaut kur pasaulē nav saņēmusi patentu. Šādu izpēti veikt resursu trūkuma dēļ būtu pilnīgi neiespējami, to varētu darīt tikai milzīgās transnacionālās IT komercsabiedrības, ko tās arī dara, piedevām vēl vienojoties par savstarpēju patentu apmaiņu. Mazais programmētājs un mazās komercsabiedrības to vienkārši nevar atļauties. Kopumā tiktu pamatīgi bremzēta nozares attīstība. Atceroties vien, ka arī Eiropā ir jau izsniegti daudzi patenti uz datorprogrammām (piemēram, uz ideju par interneta veikalu, uz ideju par plaši izplatīto datu apmaiņas formātu XML), mēs, mazie programmētāji, varam būt laimīgi, ka vismaz pagaidām valstu likumi šiem patentiem nepiešķir likumisku spēku. Pretējā gadījumā ikviens, kurš, piemēram, gribētu saprogrammēt jaunu interneta veikalu, dabūtu maksāt krietnu naudu attiecīgā patenta turētājam par licenci. 7) Tāpēc būsim ārkārtīgi piesardzīgi, savu datorprogrammu mēģinot pārdot valstīs, kurās datorprogrammas ar patentu likumu aizsargā. It īpaši, ja mums izdotos ar pārdošanu labi nopelnīt. Tur tādus veiksminiekus gaidīt gaida īpaši dibināti juridiski biroji vai transnacionālo komercsabiedrību juristi, lai pieķertu kāda patenta pārkāpšanā un ar soda naudām izģērbtu gluži plikus.
Tomēr Eiropā, ieskaitot Latviju, šīs ir vienīgās datorprogrammu izstrādātājus aizsargājošās tiesības. 4) Patentu jeb izgudrotāju tiesības aizsargā ideju par līdz šim nezināmu materiālu produktu vai ideju par līdz šim nezināmu procesu, kura rezultātā var radīt līdz šim nezināmu materiālu produktu. Idejai jābūt jaunai, neacīmredzamai un praktiski izmantojamai. Tiesības uz izgudrojumu (t.i., ideju) neiestājas automātiski. Ideja jāpiesaka patentu birojā. Tas pieaicina ekspertus, lai pārliecinātos, ka ideja atbilst trim pieminētajiem kritērijiem. Tostarp – vai jau kāds cits visā pasaulē nav pieteicis tādu pašu ideju vai vienkārši ideju nopublicējis. Ja tā būtu – izgudrotājam atliek vien paraudāt un domāt nākamo ideju. 5) Nu atgriežamies pie datorprogrammām. Kā jau teicu, datorprogramma ir teksts programmēšanas valodā. Taču šis teksts apraksta procesu. Tekstu ievietojot datorā, procesa rezultātā mēdz tapt itin materiāli produkti. Nu kaut vai iesniegums par pieņemšanu darbā. Tādējādi ikviena datorprogramma ir divdabis – reizē teksts, bet reizē arī process, tāpēc varētu būt pelnījis arī patentu tiesību aizsardzību. Amerikas Savienotajās valstīs tā tas arī ir. Taču ne Eiropā, kur valstu patentu likumos ir īpaša atruna, ka algoritmi (bet ikviena datorprogramma apraksta algoritmu) ar patentu tiesībām nav aizsargājami. 6) Kāpēc tā? Patentu tiesības datorprogrammu izstrādātājiem ir pārāk stingras. Ikvienam programmētājam, ja vien tas neraksta programmu tikai un vienīgi paša mājas vajadzībām, nāktos pārliecināties, vai datorprogramma ar tādu pašu vai ļoti līdzīgu funkcionalitāti (kas tā pati ideja vien ir) jau kaut kur pasaulē nav saņēmusi patentu. Šādu izpēti veikt resursu trūkuma dēļ būtu pilnīgi neiespējami, to varētu darīt tikai milzīgās transnacionālās IT komercsabiedrības, ko tās arī dara, piedevām vēl vienojoties par savstarpēju patentu apmaiņu. Mazais programmētājs un mazās komercsabiedrības to vienkārši nevar atļauties. Kopumā tiktu pamatīgi bremzēta nozares attīstība. Atceroties vien, ka arī Eiropā ir jau izsniegti daudzi patenti uz datorprogrammām (piemēram, uz ideju par interneta veikalu, uz ideju par plaši izplatīto datu apmaiņas formātu XML), mēs, mazie programmētāji, varam būt laimīgi, ka vismaz pagaidām valstu likumi šiem patentiem nepiešķir likumisku spēku. Pretējā gadījumā ikviens, kurš, piemēram, gribētu saprogrammēt jaunu interneta veikalu, dabūtu maksāt krietnu naudu attiecīgā patenta turētājam par licenci. 7) Tāpēc būsim ārkārtīgi piesardzīgi, savu datorprogrammu mēģinot pārdot valstīs, kurās datorprogrammas ar patentu likumu aizsargā. It īpaši, ja mums izdotos ar pārdošanu labi nopelnīt. Tur tādus veiksminiekus gaidīt gaida īpaši dibināti juridiski biroji vai transnacionālo komercsabiedrību juristi, lai pieķertu kāda patenta pārkāpšanā un ar soda naudām izģērbtu gluži plikus.