Akadēmiskais centrs
Neliels ieskats LVU Botāniskā dārza Zemes mākslīgo pavadoņu stacijas vēsturē, pāršķirstot tās pirmo novērojumu žurnālu – kāpēc tā bija vajadzīga, kā tā veidojās, kādus resursus izmantoja, kādus novērojumus veica un kā progresēja, kādas personības ar to saistītas. Ar žurnālu var iepazīties LU repozitorijā.
1957. gadā Padomju Savienībā gatavojās palaist pirmo Zemes mākslīgo pavadoni (ZMP) un plānos bija arī nākošie. Bija paredzēts sekot šo pavadoņu kustībai un noteikt to orbītas. Šīm vajadzībām tika plānota daudzu ZMP novērošanas staciju būvniecība, Baltijas reģionā tās lokācijai izvēlējās Rīgu, bet apkalpošanai Latvijas Valsts Universitāti (LVU), lai novērojumiem varēja piesaistīt studentus. 1957. gada jūnijā Fizikas un matemātikas fakultātes vecāko pasniedzēju Valerianu Šmēlingu un asistentu Egonu Zablovski komandēja uz Turkmēniju, kur viņus lielā slepenībā apmācīja ZMP novērošanas kursos. Bija daudz teorētisku lekciju par kosmisko objektu kustību, to koordinātu noteikšanu, bet bija arī tīri praktiskas nodarbības. E. Zablovskis: „Mācījāmies iepazīt zvaigžņoto debesi, orientēties pēc zvaigžņu kartēm. Tad augstu pār kokiem tika novilkta stieple un pa to slidināja mazu degošu spuldzīti, kurai vajadzēja imitēt kosmiskā aparāta lidojumu. Šo metodi ļoti rūpīgi izstrādājām, un tā izrādījās visai noderīga, kad vajadzēja novērot īstu Zemes mākslīgo pavadoni. Mācījāmies apieties ar nākamo mūsu galveno darbarīku – tālskati AT-1”.
LVU ZMP novērošanai saņēma no PSRS 30 nelielus platleņķa tālskatus AT-1 ar 5 cm objektīva diametru, 6 reižu palielinājumu un 11° redzeslauku. Ar tiem varēja saskatīt 6.–7. zvaigžņlieluma zvaigznes. Objektīvam priekšā bija slīps spogulis, kas mainīja staru gaitu par 90°. Novērojot varēja ērti skatīties slīpi uz leju, nevis uz augšu. Tālskatim bija azimutāls montējums (grozāms ap vertikālo asi un horizontālo asi), ko uzstādīja uz trijkāja statīva vai zema balsta.
Par novērojumu stacijas vadītāju kļuva V. Šmēlings, bet E. Zablovskis par viņa vietnieku. Viņi sāka veidot un apmācīt novērotāju grupas no LVU otrā un trešā kursa studentiem, kas tādēļ septembrī tika atbrīvoti no obligātās braukšanas uz kolhozu. LVU Botāniskā dārza teritorijā iekārtoja laukumu pavadoņu novērošanai. Vienā no koka ēkām atbrīvoja telpas, kur glabāt instrumentus, reģistrēt novērojumus un veikt ZMP koordinātu aprēķinus. Novērotāju dežūras sākās 30. septembrī (pirmais ieraksts žurnālā), skaidros rītos un vakaros, kad būtu iespējams novērot pavadoni.
Kazimirs Lapuška - vēlākais LVU Observatorijas direktors un galvenais konstruktors, kurš ZMP novērojumu žurnālā atzīmēts kā viens no čaklākajiem un atbildīgākajiem novērotājiem, tolaik LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 3. kursa students: „Mums, fiziķu grupai, pateica, ka esam mobilizēti veikt sagatavošanas darbus pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa novērošanai. Tas bija kaut kas fantastisks! Citi studenti aizbrauca uz kolhozu, bet mēs sākām sagatavot 10 × 10 m lielu laukumu Universitātes Botāniskajā dārzā līdzās lielajai siltumnīcai, tuvāk Kuldīgas un Vīlipa ielu stūrim. Debesīm vajadzēja būt atklātām gandrīz no horizonta līdz horizontam. Laukums bija jānolīdzina, jānoblietē šķembas un jāiekārto 30 novērošanas vietas. Trīsdesmit studentiņi, katram savs teleskopiņš. Teleskopu redzeslauki bija novietoti pa meridiānu tā, lai puse redzeslauka tiek noklāta ar nākamā teleskopa redzeslauku. Teleskopus mums atsūtīja no Maskavas, un šādas novērošanas stacijas tika iekārtotas universitātēs un pedagoģiskajos institūtos visā Padomju Savienības teritorijā līdz pat Dienvidsahalīnai. Skaitā kādas četrdesmit. Telpa, kurā atradās aparatūra, kas fiksēja laika momentus, atradās 50 – 60 metru no laukuma, mājiņā pie Botāniskā dārza ieejas Vīlipa ielā. Bija vajadzīgas 4 – 5 novērotāju grupas (topošie fiziķi, matemātiķi, ģeogrāfi), katrā pa 30 cilvēku, kas varētu, nomainot cita citu, novērot katru nakti.”
Pavadoņu vizuālie novērojumi notika sekojoši. Sākuma visa novērotāju grupa sinhronizēja hronometrus ar galveno pulksteni. Novērotāji skatījās tālskatos AT-1, katrs nedaudz atšķirīgā augstumā tieši dienvidu virzienā. Tādā veidā tik izveidota t.s. „optiskā barjera”, kas pavadonim jāšķērso. Ieraugot pavadoni, tajā brīdī, kad pavadonis šķērsoja AT-1 grādu tīkliņa vertikālo pavedienu, novērotājs nospieda hronometra slēdzi. Sākumā pavadoņu orbītas nebija zināmas, to parādīšanās laiks un augstums bija stipri aptuvenas. Tieši tāpēc bija svarīgi šie novērojumi, lai noteiktu konrētas objektu koordinātas. Novērotājs, kurš tālskata redzeslaukā ieraudzīja pavadoni, papīra šablonā fiksēja tā stāvokli starp zvaigznēm. Pēc tam ar precīzu zvaigžņu karti noteica pavadoņa koordinātas pie debess sfēras tajā momentā, ko fiksēja hronometrs. Iegūtos datus novērojumu vadītājs pa tālruni paziņoja Rīgas galvenajam telegrāfam, bet no turienes pa speciālu valdības telegrāfa līniju nosūtīja uz Maskavas organizāciju “Kosmos”. Par precīzu novērojumu novērotājs saņēma vienu rubli.
1957. gada 4. oktobrī Padomju Savienībā tika palaists pasaulē pirmais Zemes mākslīgais pavadonis Sputņik-1. Pēc žurnāla ierakstiem var redzēt, ka LVU ZMP stacijā pirmos pavadoņa novērojumus veica 8. oktobra rītā plkst. 5:14. E. Zablovskis:: „Visi bija vēsturiskā brīža satraukti. Un tad no mākoņu malas parādījās „zvaigzne”, kas negaidīti ātri virzījās pāri debesij, un ko labi varēja saredzēt arī bez instrumentiem. Laikam gan uztraukuma dēļ pirmie novērojumi bija neveiksmīgi — pavadoni kartē bija atzīmējuši tikai daži no mums, laika momenti tika fiksēti ar nokavēšanos”. Vēlāk izrādījās, ka spožais objekts nemaz nebija pavadonis, bet nesējraķetes augšējā pakāpe. K. Lapuška: „Saspringti gaidām pie saviem teleskopiem, ka tas pavadonis nupat, nupat lidos, kad viena krievu grupas studente iesaucas: “Ļetit, ļetit!” Momentā visiem galvas no teleskopiem augšā. Lido kaut kas ļoti spožs, apmēram kā 2. zvaigžņlieluma zvaigznes, vēl spožāks par Polārzvaigzni! Visi skatās kā piekalti, aizmirsuši, ka kaut kas jādara. Mēs pat nezinājām, vai tas ir pavadonis vai raķete. Visi sastinguši, mutēm vaļā, beidzot Šmēlings atjēdzas: “Kurš ir fiksējis?” Neviens… Viens no mūsējiem tomēr bija nospiedis hronometru brīdī, kad raķete aizgāja aiz Botāniskā dārza skursteņa. Tad mēs to arī nofiksējām. Tas bija pirmais raķetes novērojums, un mums jau vēl nebija nekādas sajēgas”. Pēc K. Lapuškas stāsta sanāk, ka reāli pašu pavadoni, kura spožums bija tikai 6. zvaigžņlielums, un kas praktiski nebija saskatāms ar neapbruņotu aci, tālskatī AT-1 izdevies ieraudzīt jau 9. oktobra rītā, bet precīzas koordinātas pirmo reizi noteiktas 13. oktobrī.
ZMP stacijas novērojumu žurnālā šis notikums aprakstīts bez kādām tehniskām detaļām stāstījuma formā, tikai pieminot, ka objekts parādījies pie Medību Suņu alfas (α), un to pirmā, šķiet, pamanījusi Gundega Ozola. Jau ap 11. oktobri novērojumu žurnālā parādās precīzi laiki (līdz sekundei) un koordinātas (līdz loka minūtei), bet 13. oktobrī jau notiek trajektoriju mērījumi.
Gadījās arī kuriozi. Stacija saņēma no Maskavas lūgumu intensīvi novērot pavadoņa iespējamo ieiešanu atmosfēras blīvajos slāņos un sadegšanu. Novērotāji ieraudzīja debesīs oranžsarkanu zvaigzni un domāja, ka tas ir gaidītais objekts un tikai vēlāk saprata, ka novērotas lidmašīnas signālugunis. Žurnālā aprakstīti arī negadījumi. Reiz pirms novērojumu sākuma K. Lpauška konstatēja vandālismu - kāds bija rupji norāvis stacijas elektrības vadus. Citu reizi studenti bija aizmirsuši novērošanas laukumā kādu instrumentu, ko nākošās dienas dežurants nevarēja atrast. Par laimi atklājās, ka dienā to bija atradis Botāniskā dārza saimniecības vadītāja dēls un nodevis kantorī. Starp novērojumu pierakstiem ziemas periodā pavīd sūdzības par Botāniskā dārza apkurināmās siltumnīcas dūmiem, kas traucē novērojumus un kādu īpaši spožu prožektoru. Pie kurioziem var pieskaitīt arī faktu, ka 31. decembrī un 1. janvārī novērojumus gan veica, bet vēlāk tika konstatēts, ka 1. janvārī no piecām ar novērojumu datiem nosūtītajām telegramām divās bijušas kļūdas.
K. Lapuška: „Ar laiku sajūsma noplaka, tika samazināts novērotāju skaits, jo mēs uzsākām brīvās medības, atsakoties no optiskās barjeras. Iemanījāmies noķert pavadoni vienreiz, atzīmēt planšetītē, tad paskriet uz priekšu kustības virzienā, atzīmēt otrreiz, pēc tam vēl trešo reizi. Piesaiste bija caur skaņas signālu, kas nāca no Maskavas, tāds nepārtraukts pi–pi–pi visu nakti. Lielie fiziķu, matemātiķu un ģeogrāfu bari tika atlaisti, palikām 10 fiziķi, kas novēroja vakarā, nakšņoja saliekamajās gultiņās, atkal novēroja no rīta un pēc tam gāja uz lekcijām. Sākās ikdiena”.
Tiešām, šo „noplakuma” sākumu žurnāls demonstrē ļoti uzskatāmi. Katrs ieraksts sākas ar datumu, dežuranta vārdu, tad seko saraksts ar studentiem novērotājiem, atzīmējot cikos precīzi katrs ieradies un saraksts ar tiem, kas nav ieradušies. Jāierodas bija obligāti, pat ja līst vai snieg, jo pēc kāda astronoma vārdiem: „Ja ir nomācies, var noskaidroties”. Pirmajos ierakstos pat tika fiksēts, kāpēc kāds nav ieradies. 1958. gada janvāra sākumā laiks bija slikts, labi, ja ieradās 5 - 6 novērotāji, bet 10. janvāra ieraksta vispār nav, tikai liels sarkans izsaucējs – tātad nav bjis neviena, arī dežuranta! 8. martā atzīmēti labi laikapstākli, teikts, ka grupas vadītājs Viktors Kļeveckis veicis novērojumus, bet ir arī sarkana piezīme: „Neieradās neviens students!” (8. marts, Starptautiskā Sieviešu diena padomju periodā tika svinēta tikpat plaši kā Jaunais gads) 7. aprīļa ieraksts vēsta, ka 1 students novērojumus uzsācis ar bojātu nepārbaudītu hronometru, 2 citi vispār palaiduši garām pavadoni (pļāpāja vai snauda?) un tikai 1 veicis rezultatīvu novērojumu. 10. aprīlī ieradušies tikai 5 jauni neapmācīti novērotāji, neviena no pamatgrupas, rezultātā jaunie palaiduši pavadoni garām nereģistrētu. Skaidri redzams, ka pārmaiņas bija nepieciešamas un pēc K. Lapuškas stāsta sanāk, ka tās bija pozitīvas.
Pēc žurnāla ierakstiem redzam, ka novērojumos īpaši aktīvi darbojās studenti Kazimirs Lapuška, Māris Ābele, A. Zemītis, A. Prancanova, K. Bormanis, V. Pormale. LVU darbinieki, kas arī aktīvi piedalījās novērojumos – nākošais rektors Juris Zaķis, Ēvalds Ikaunieks, Silvija Čerāne, Edmunds Tardenaks, Linārs Laucenieks. Pēc PSRS ZA Astronomijas padomes atsauksmēm, Rīgas ZMP vizuālās novērošanas stacija bija viena no trim labākajām Padomju Savienībā.
Izmantotā literatūra:
Žurnāls „ZMP novērošanas stac. dežuras žurnals I, 1957/1958.g.” LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
Kipere, Z. Kā novēroja Zemes mākslīgos pavadoņus agrāk un tagad. Zvaigžņotā Debess, 2004 Vasara, Nr. 184, 24.–32. lpp.
Mape “Astronomiskās observatorijas ZMP dokumenti”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
Saistītais saturs:
Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacijas dežūru žurnāls Nr. 1, 1957–1958
Pirmie pavadoņu novērojumi Latvijas Universitātē pirms 60 gadiem
