Akadēmiskais centrs
Esmu priecīga, ka varu strādāt zinātnē
Inga Pudža strādā Cietvielu fizikas institūtā, kur pēta viedos materiālus, tikko ar izcilību izstrādājusi promocijas darbu “Lokālās struktūras ietekme uz vara molibdāta un tā cieto šķīdumu termohromajām īpašībām”.
Sākšu pavisam stereotipiski (lai gan pašai stereotipi dikti nepatīk)… Pastāv mīts, ka eksaktās zinātnes, tieši fizika un matemātika, labāk padodas vīriešiem, bet Jūsu zinātniskais darbs fizikā ir izcils un arī augsti novērtēts. Kā Jums tas izdevās?
Darbs zinātnē ir daudzveidīgs – sievietes un vīrieši papildina viens otru un tā zinātne virzās uz priekšu. Domāju, ka katrs, kuram ir ziņkāre un vēlme meklēt skaidrojumus dažādiem jautājumiem var atrast savu vietu zinātnē.
Manu panākumu pamatā noteikti ir ieguldītais laiks un darbs, kuru pavada neliela perfekcionisma piegarša. Lai arī ko es darītu, cenšos to izdarīt pēc iespējas labāk. Doktordarbs nebija izņēmums. Tas prasīja lielu ieguldījumu, tāpēc man bija svarīgi, lai rezultāts sniegtu gandarījumu. Šobrīd man ir liels prieks par paveikto, saņemot gan LU Gada balvu par izcilu promocijas darbu, gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Ludviga un Māra Jansonu vārdabalvu.
Studēt doktorantūrā nemaz nav viegls uzdevums, jo paralēli doktorantūrai ir 101 cits pienākums. Kā Jums izdevās pabeigt doktorantūru ar izcilību?
Bakalaura un maģistrantūras studiju laikā saņēmu Vītola Fonda Edvīna Samuļa stipendiju un LU Fonda administrēto Alfrēda Raistera piemiņas stipendiju, kas man ļāva veltīt laiku studijām un uzsākt savus pirmos soļus zinātnē LU Cietvielu fizikas institūtā EXAFS Spektroskopijas laboratorijā.
Doktorantūras laikā man bija tas gods saņemt LU Fonda administrēto “Mikrotīkls” stipendiju, kas bija atbalsts doktordarba izstrādei. Tas bija ļoti labs motivators virzīt savu pētījumu uz priekšu un pilnībā pievērsties zinātnei.
Būtisku atbalstu doktordarba izstrādē man sniedza darba vadītājs Aleksejs Kuzmins. Viņa pieredze un padomi ļoti palīdzēja virzīties uz priekšu. Izdevās piedzīvot arī jaunatklājumu momentus, kas ļāva publicēt iegūtos rezultātus augstas ietekmes zinātniskajos žurnālos.
Paralēli man bija iespēja arī piedalīties daudz uz dažādos eksperimentos un pētījumos, vadīt lekcijas un laboratorijas darbus, apmeklēt starptautiskas konferences un vasaras skolas, kas papildināja manu pieredzes bagāžu.
Par ko ir Jūsu promocijas darbs?
Doktordarbā “Lokālās struktūras ietekme uz vara molibdāta un tā cieto šķīdumu termohromajām īpašībām” tiek pētīt materiāli, kas maina savu krāsu temperatūras ietekmē – termohromie materiāli. Darbā uzsvars tiek likts uz šo materiālu strukturāliem pētījumiem, lai izprastu, kā izmaiņas atomārā struktūrā ir saistītas ar materiāla krāsas maiņu, kad to dzesē pie ļoti zemām temperatūrām (zem -70°C) vai karsē virs 100°C.
Iegūtie rezultāti ir ar zinātnisko novitāti un uzlabo mūsu izpratni par saikni starp CuMoO4 un saistīto savienojumu strukturālajām un termohromajām īpašībām. Iespēja pielāgot materiāla termohromās īpašības vēlamākiem temperatūras diapazoniem, pievienojot volframa vai cinka jonus, padara to daudzsološāku pielietojumiem, piemēram, kā lētu indikatoru temperatūras jutīgu produktu (zāļu, vakcīnu, ķimikāliju, bioloģisko materiālu utt.) uzglabāšanas vai apstrādes apstākļu kontrolēšanai. Šie materiāli ir perspektīvi izmantošanai arī temperatūras un spiediena sensoros, karstumjutīgos spoguļos, filtros un krāsās.
Jāuzsver, ka darbā iegūtajiem rezultātiem un izstrādātajai metodikai ir daudz plašāka nozīme un tos var viegli pārnest uz citiem praktiski nozīmīgiem materiāliem nākotnē. Šis darbs demonstrē sistemātisku pieeju sarežģītas problēmas risinājumam materiālzinātnē, sākot no materiālu sintēzes un raksturošanas līdz sinhrotronā starojuma pētījumiem vairākos Eiropas zinātniskajos centros, izmantojot nesen izstrādātu infrastruktūru un advancētas datorsimulācijas.
Kādu lomu sievietēm zinātnē Jūs saredzat un vai uzskatāt, ka ir svarīgi runāt un atgādināt par sievietes lomu zinātnē?
Mani ļoti uzrunā L’ORÉAL pārliecība “Pasaulei ir nepieciešama zinātne, zinātnei ir nepieciešamas sievietes”. Doktorantūras izskaņā man bija gods saņemt prestižo L’ORÉAL Baltic balvu “Sievietēm zinātnē”, kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi izceļ sieviešu lomu zinātnē un iespējams iedvesmo meitenes un sievietes attīstīt savu karjeru šajā virzienā.
Esmu priecīga, ka varu strādāt zinātnē. Zinātniskie projekti pārsvarā ir komandas darbs un esmu gandarīta, ja varu sniegt savu ieguldījumu pētījumu realizēšanā. Ir lietas, kuras man padodas labāk, kuras sliktāk, bet esmu daļa no laboratorijas, institūta, zinātnieku grupas, kas kopā virza zinātnes attīstību.
Jāpiebilst, ka liels izaicinājums zinātnē (īpaši tiem, kuriem tā ir sirdslieta), ir sabalansēt darbu ar personīgo dzīvi. To es vēl mācos. Bieži vien papildus darba lietām ir daudz ikdienas lietu, kas jāpaveic – ģimenes atbalsts ir būtisks.
Vai Jūs zinātnē sev esat uzstādījusi kādu mērķi vai varbūt misiju?
Darbs zinātnē ir kā aizraujošs ceļojums, kura galamērķis vēl īsti nav zināms. Es izbaudu šo procesu un katras dienas mērķis ir maziem solīšiem virzīties uz priekšu un uzdrīkstēties pieņemt jaunus izaicinājumus. Atgriežoties realitātē, jāmin, ka zinātnē svarīgs mērķis ir finansējuma piesaiste pētījumu veikšanai.
Man patīk tā labi paveiktā darba sajūta, īpaši, ja darbs devis labumu arī citiem
Līga Romāne-Kalniņa zinātnisko doktora grādu valodniecībā ieguva ar izcili izstrādātu promocijas darbu “Nacionālās identitātes veidošana un atspoguļojums Baltijas valstu prezidentu runās - korpusā balstīta kritiskā diskursa analīze”. Līga strādā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, ir vecākā eksperte Reģionālo un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju investīciju nodaļā.
Jums ir ļoti interesanta promocijas darba tēma! Ko jaunu atklājāt savā promocijas darbā? Kā mūsu valsts prezidenti veicina nacionālo identitāti savās runās?
Jā, promocijas darba tēma arī man pašai bija un turpina būt liels iedvesmas avots, tāda liela motivācija izzināt tās iespējas un veidus, kādos iespējams ne vien atspoguļot jeb parādīt mūsu kā nācijas patību (nacionālo identitāti) gan mums pašiem, gan arī starptautiskajai sabiedrībai, bet arī to veidot. Un iedvesmojošākais ir tas, ka promocijas pētījums parāda valodas nenoliedzamo lomu nācijas vienošanā un tās ietekmi sabiedriskās domas veidošanā. Par šo es varētu runāt ilgi nenogurdama.
Promocijas darbs ir gana plašs un jāsaka, ka atklāju tiešām daudz, sākot ar lingvistisko līdzekļu apzinātu un neapzinātu izvēli dažādu mērķu sasniegšanai, piemēram, mātes metaforu (valsts ir māte un mēs esam tās bērni) lietojumu, lai vienotu sabiedrību kopēja mērķa apziņai vai retorisko jautājumu lietojumu kā pārliecināšanas un arī manipulācijas paņēmienu (mēs visi esam dzirdējuši par komunisma nāvi, bet kur ir tā mirstīgās atliekas?; no kurienes ikreiz grūtos laikos mūsu tauta ir smēlusies spēku, izturību un ticību nākotnei?) vai vietniekvārdu (piemēram, mēs/viņi) lietojumu, lai salīdzinātu, apvienotu vai izslēgtu indivīdus vai grupas no vienotā kolektīva, kā arī, lai pārnestu vai dalītos ar atbildību. Tie galvenie secinājumi gan saistās tieši atšķirīgo un līdzīgo pieeju nācijas identitātes konstruēšanā trīs Baltijas valstu prezidentu runās, kur līdzīgais noteikti ir šī te vēstures loma, valodas kā nacionālās identitātes pamatelementa atspoguļojums, kā arī starptautiskajās runās šī vēstures kā skolotāja uzsvēršana un atkārtošana (ko ar šīs dienas zināšanām mēs varam saukt par tādu kā Baltijas valstu prezidentu pieredzē balstītu brīdinājumu, ka vēsture atkārtosies), savukārt atšķirīgais ir tās konkrētās individuālās (no prezidenta individuālās identitātes un mērķiem atkarīgās) pieejas un valodas līdzekļu izvēles sabiedrības uzrunāšanai, piemēram, Igaunijas prezidentiem ļoti raksturīgi ir savās runās atspoguļot “vienkāršā igauņa” patriotismu un sasniegumus, lai vecinātu šo patriotisma, pienākuma un vienotības sajūtu, savukārt Latvijas prezidenti ļoti uzsver latviešu vērtības, kā zeme, maize, darbs, ģimene, dziesma un Lietuvas prezidentiem tā ir Lietuvas senā un dižā vēsture kā lepnuma avots.
Lai arī prezidentu runas kā politiskā diskursa sastāvdaļa, līdzīgi kā jebkurš cits diskurss, ir tieši atkarīgas no konteksta (politiskā, ekonomiskā situācija, vēsturiskais fons, auditorija, mērķi), gribētos teikt, ka prezidentiem vai padomniekiem būtu vērtīgi smelties iedvesmu arī citu prezidentu (tai skaitā kaimiņvalstu) lingvistisko līdzekļu krājumos, īpaši, ja runas mērķos ir uzrunāt klausītājus grūtos laikos. Un man gribētos domāt, ka mans promocijas darbs šajā ziņā ir kā tāda instrumentu kastīte, kurā var ieskatīties gan, lai saprastu, kādi lingvistiskie paņēmieni ir labāki, lai efektīvi atspoguļotu klausītājam faktus, gan arī, lai atpazītu, kad kādā brīdī tiekam pārliecināti rīkoties vai domāt mums ne vienmēr vēlamā vai labvēlīgā veidā.
Vai uzsākot pamatstudijas, jau nojautāt, ka Jums būs doktora grāds?
Noteikti nē! Pamatstudijas uzsāku angļu filoloģijā, kur visa komunikācija bija angļu valodā, izņemot kontrastīvās studijas, kur saziņa bija spāņu, franču, zviedru vai vācu valodās, ko nu katrs izvēlējās, līdz ar to sākumā bija tāds liels šoka stāvoklis, kas pieprasīja milzīgu spēju adaptēties un koncentrēties (līdzīgi kā ziemas peldēšana), bet arī deva iespēju apzināties savas spējas un talantus. Godīgi sakot, arī pēc maģistra grāda iegūšanas vēl uzreiz nedomāju par doktorantūras studijām, kaut tad jau ļoti skaidri apzinājos, ka pētījumi un zinātne ir “mans lauciņš” (pati darbā ar zinātnes komercializācijas projektiem esmu pamanījusi, ka zinātniekiem ir tas brīnumainais mirdzums acīs, kad viņi stāsta par saviem pētījumiem, un pašai šķiet, ka arī man šis mirdzums ir).
Doktorantūrā iestāties nolēmu gadu pēc maģistra grāda iegūšanas, kad tikko bija nākusi pasaulē meitiņa un bija tāda varonīguma sajūta, ka nu gan es varu visu. Bet kopumā, protams, jāsaka lielu paldies LU akadēmiskajam personālam – mūsu pasniedzēji un profesori ir tiešām iedvesmojoši un izcili savā darbā. Īpaši gribas pateikties un izcelt profesores Indras Karapetjanas darbu, jo profesore konsultēja un motivēja mani pētīt diskursu kā sociālo praksi jau bakalaura darbā (pētījām mediju diskursu svarīgu notikumu atspoguļojumā), gan maģistra darbā (par pirms Brexit retoriku), gan arī promocijas darbā.
Studijas doktorantūrā nav nemaz tik vieglas, jo paralēli doktorantūrai ir 101 cits pienākums. Kā Jums izdevās pabeigt doktorantūru, turklāt ar izcilību?
101 viens pienākums ir mans dzīves moto. Godīgi sakot, neatceros, kad būtu bijis maz darāmā vai maz pienākumu, vienmēr esmu bijusi darbos (kaut kas, ko esmu ieguvusi un iemācījusies no vecākiem – nekas no gaisa nekrīt un, lai kaut ko sasniegtu, ir jāstrādā), līdz ar to nemaz nezinu kā būtu dzīvot citādāk. Man patīk strādāt, darboties, būt noderīgai, patīk tā labi paveiktā darba sajūta, īpaši, ja darbs devis labumu arī citiem. Izcilība gan pats par sevi nav bijis mērķis, bet atzīšos, ka pabeigt doktorantūru trīs gados gan bija mans mērķis, kas arī lielā mērā palīdzēja noturēties, jo, lai sasniegtu mērķi, biju definējusi visus mazākos un lielākos atskaites punktus, kurus pa vienam vien izpildīju un ar katru izpildi redzēju savu mērķi pienākam tuvāk. Bet no tāda praktiskāka un mazāk filozofiska skatpunkta – teikšu, ka mans sabiedrotais vienmēr ir bijusi disciplīna – lai neietekmētu pamatdarba laiku un laiku ar ģimeni, cēlos sākumā piecos no rīta, vēlāk četros no rīta (un tas ir pārsteidzoši, cik labi “strādā” mūsu galva agros rītos). Un, protams, milzīgs atbalsts ir bijusi mana ģimene – laikam vēl saprotošākus cilvēkus par manu vīru un meitu es nevarētu iedomāties!
Kādu lomu sievietēm zinātnē Jūs saredzat un vai uzskatāt, ka ir svarīgi runāt un atgādināt par sievietes lomu zinātnē?
Sievietes zinātnē man šķiet kaut kas ļoti dabisks un priecājos, ka Latvijā tas patiešām arī ir kaut kas dabisks, ka sievietes ir zinātnieces, līderes, vadītājas - turklāt izcilas (man ir tāds saraksts ar sievietēm, kuras mani iedvesmo, motivē un no kurām esmu mācījusies un mācos ikdienā). Vienlaikus piekrītu, ka ir svarīgi uzsvērt sieviešu sasniegumus un spējas un iespējas zinātnē, jo tas neizmantotais potenciāls mums Latvijā vēl ir gana liels.
Vai Jūs zinātnē sev esat uzstādījusi kādu mērķi vai varbūt misiju?
Jā, mana misija, ja to par tādu var nosaukt, ir pierādīt, ka humanitārās zinātnes nav tāds fona pētījumu objekts vai nozare ar pasīvu ietekmi, bet gan vienlīdz svarīga nozare visu lielo zinātņu nozaru saimē. Un, ka valodnieki nav tikai gramatikas guru, bet gan cilvēki ar ļoti plašu redzesloku, zināšanām, prasmēm, spēju pielāgoties dažādām situācijām, spēju un nebaidīšanos apgūt kaut ko jaunu, tai skaitā arī ne saistītu ar valodniecību per se (pati esmu strādājusi finanšu jomā, inovāciju un tehnoloģiju jomā un pašlaik arī valsts pārvaldē – neredzu, ka kaut kas būtu neiespējams, vajag tikai gribēt un mācīties). Valoda ir visur un bez valodas varam ļoti maz (lai neteiktu, ka nevaram neko). Savukārt, ja zinām, kā rīkoties ar valodu, tad varam ļoti daudz. Mēs visi gribam kaut kur iederēties, gribam saprast un būt saprasti, tāpēc mācāmies jaunas valodas. Mēs visi ikdienā vēlamies sasniegt lielākus vai mazākus mērķus, kur valoda mums ir kā instruments, kā rīks, ar kura palīdzību ne tikai definējam šos mērķus, bet tos arī sasniedzam. Turklāt valodas gan kā kaut kā tikai cilvēkam dota, gan kā kultūras un nācijas pamatelementa, gan kā savu politisko vai citu mērķu sasniegšanas instrumenta loma īpaši izgaismojas šodienas politiskajā situācijā. Šeit gribas citēt Latviešu valodnieku Kārli Mīlenbahu, sakot, ka “valoda ir apbrīnojams cilvēka gara ierocis, ar kuru cilvēkam iespējams savas domas citu prātā modināt”, tikai atceroties arī Aristoteļa mācības, gribētos teikt, ka mums jābūt godīgiem un ētiskiem un šo valodas lielo spēku jālieto, lai vienotu un darītu labu.
