Austrumu pierobežas identitāti meklējot: Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes folkloristu ekspedīcija Balvu novadā

Nedēļas garumā intervējām, fotografējām, filmējām viļacēnus, arī Susāju, Vīksnas, Žīguru, Kupravas, Vecumu, Medņevas pagasta ļaudis. Dažviet nonācām vien pāris kilometru attālumā no robežas. Paldies Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldei, kurā operatīvi nokārtojām Pierobežas uzturēšanās atļaujas. Atbildīgā kontaktpersona no robežsardzes, izrādījās, ir bijusī studente. Ārkārtīgi laipna, inteliģenta un pretimnākoša. Ko nozīmē filologu skola!

Vide un valoda. Ekspedīcijā patīkami pārsteidza ļoti sakoptā vide, atskaitot dažas vietas, kas padomju laikos tikušas veidotas mākslīgā ceļā. Tāda, piemēram, ir Kuprava, kur 1971. gadā tika uzcelta drenu cauruļu rūpnīca, ko slēdza 1992. gadā. Uz turieni sabrauca strādāt un dzīvot no visas Padomju Savienības. Tagad – postaža. Laikam tikai viena no sešām padomju laikā uzbūvētajām daudzdzīvokļu blokmājām apdzīvota. Neviens negribēja ar mums runāt, atbildot ar strupu Ņet un steigšus pazūdot. Kopumā dominē latviešu valoda un izpratne par situāciju Ukrainā. Tikai daži no aptaujātajiem pauda Krievijas pozīciju, ka ukraiņiem bija jāpadodas un nekāda kara nebūtu. Jāpiezīmē, ka pierobežā brīvi uztverami Krievijas TV kanāli, tāpēc nav brīnums, ka, kādaprāt, Mariupoles upuri esot ukraiņu izdomājums, kam nav jāticot. Viļakā ir prāva romu kopiena. Mediatore Rasma Zaharenko (dz. 1965) teica, ka romi nekad savus bērnus, ne arī gados vecos nepamet novārtā: “Velc kaut vai ar zobiem, bet nepamet.” Savukārt Benita Krištopāne (dz. 1938) uz jautājumu, kas ir latvietis, atbildēja: “Latvietis ir tas, kas dzīvo šeit un jūt šo zemi.” Viņas tēva radi ir no igauņiem, mātes radi no krieviem. Pati – latviete.

Gundara Āboliņa velna meklējumu pēdās. Ekspedīcijā netrūka folkloras, tostarp jaunlaiku. Vienu pastāstu pauda kāda sieviete, pie kuras pirms gadiem ieradies aktieris Gundars Āboliņš ar vēl kādiem un aicinājis meklē velnu. Ja jau pats Āboliņš aicina, tad kaut vai velnu meklēt, labprāt. Velnu (latg. valnu) neatraduši, izrādījies, ka aktieris meklējis pavisam ko citu – Augstasila valni, kas esot norakts, palikušas vien grants bedres. Sazvanīts, aktieris atcerējās, ka patiešām 1999. gadā piedalījies a/s “Aldaris” iniciētā projektā “Ceļojums pa 57. paralēli”.

Divi meža muzeji. Apmeklējām Susāju pagasta Egļavas mežsaimniecības muzeju, ko izveidojis bijušais mežinieks Aldis Pušpurs. Bez bagātīgi pārstāvētajām mežizstrādes lietām piesaistīja vēl trīs raritātes: a) bagātīga novada segu, sedziņu, dvieļu kolekcija; b) PSRS latviešu 1930. gadā izdotā žurnāla “Mazais kolektīvists” numurs; c) drēbju krāsu 1930. gadu paraugi ar nosaukumiem. No parauglapas tikusi izplēsta ‘tautiski sarkanā krāsa’, tikai nosaukums palicis. Saglabāts gan nosaukums, gan krāsas paraugs nēģeru brūnajai.

Žīguros pabijām Annas Āzes (dz. 1958) Meža muzejā. Līdzās meža lietām uzzinājām, ka agrāk pret pērkona briesmām skaitīti īpaši vārdi (“Lai īt uz pūrim, uz mežim, kur nav cylvāku! Lai nacīš cylvāki, lai nacīš lūpeņi!”), ar svētītām zālītēm izkūpinātas istabas, mati apklāti ar lakatu. Ja mežā gadās ieraudzīt čūsku, pamet tai ēdamo un saka: Še tev ar. Tad tā aiziet prom. Vēl – ja izej ārā un redzi, ka mēness pie debesīm bļodiņveidīgs, vēlies kaut ko labu, piepildīsies. Anna Āze teica, ka karstā laikā vilkiem un lāčiem jādabū dzert. Ja nedabū, tie paliek nikni un var uzbrukt cilvēkiem. Tas pats attiecas uz suņiem, bet tas jau ir cilvēku pienākums rūpēties, lai sunim allaž ir dzeramais.

Bioloģiskās saimniecības. Krustacelma ciemā Ceļteku mājās Einārs un Biruta Bukovski audzē ķiplokus, sīpolus, kartupeļus, zemenes, piparmētras, vīgriezes, kliņģerītes – zāļu tējām. Pie skaistām guļbūvē celtām pašu mājām daudz puķu, starp tām dālijas, kāršrozes, gladiolas, peonijas, arī Jezupa zilās rīkstes. Nogaršojām sīpolus un ķiplokus – izcila kvalitāte un garša! Pašiem savs saudzējams un lolojams mežs, 20 ha. Daba pierobežā tuvu un piesaista. Gandrīz pašā Vīksnas pagasta centrā no tuvējās pļavas dzirdējām atskanam griezes balsi.

Baznīcas. Viļakas katoļu sarkanķieģeļu baznīcā, kas celta 1880. gadā, apbrīnojami atraktīvs un gados jauns priesteris Guntars Skutels. Pie baznīcas 2005. gadā izveidota piemiņas vieta Stompaku kaujā 1945. gadā kritušajiem nacionālajiem partizāniem, kuru ķermeņi iedzīvotāju iebiedēšanai pēc kaujas tika samesti pie baznīcas žoga. Sprogu katoļu baznīca – Vīksnas pagastā, meža vidū, skaista koka ēka. Draudzes vecākais Ilgvars Bērziņš (dz. 1965) saudzīgi pļauj ap ēku, lai atstātu naktsvijoles u.c. retus augus, arī lai bitēm būtu ziedi, kur vākt nektāru.

Uzvārdi, vietu nosaukumi. Derdziņu (agrāk Dzerdziņi) kapos pārsvarā guļ Ubagi. 1939. gadā daļa no viņiem mainīja uzvārdus uz Zeltiņš, Bērziņš u.tml. Muižkungs laikam bijis negants, ka Ubaga uzvārdus piešķīris saviem ļaudīm, vēl arī Pipcāni, Sekači.

No vietu nosaukumiem piesaistīja Slotukalns, Tālavieši, Pērkonu ezers, Ukraina (Vīksnas pagastā), Lāčugabali. Starp citu, lāču klātbūtne te bija viscaur jūtama. Šī gada pavasarī vienam no mežiniekiem lācis uzbruka. Izglābuši zābaki ar metālisku pazoli. Vienā kājā lācis jau iekodies, ar otru mežinieks paspējis iespert lācim purnā. Tas paglābis, lācis aizlaidies ļekās. Bet mežiniekam bija jāārstē dziļa brūce. Apkārtnes mežos ne tikai lāči, bet arī vilki, lūši un citi zvēri. Drusciņ būtu bail iet ogās vai sēnēs. Laikam vēl jāapgūst aizsargvārdi, kas paliek nākamajai ekspedīcijai, jo nedēļas laikā iespējams tikai iemest aci, ne aptvert apkaimi kopumā.

Sirsnīgs paldies Viļakas Valsts ģimnāzijai, Viļakas pilsētas un Balvu novada domei, kas par mums rūpējās, kā arī vietējām folkloras kopām (“Atzele”, “Abrenīte” un “Egle”), kas uzstājās dziesmu vakarā, kurā godam debitēja arī mūsu ekspedīcijas dalībnieču improvizētā folkgrupa. Un, protams, paldies Latvijas Universitātei par atbalstu ekspedīcijas īstenošanā!