Akadēmiskais centrs
Aizvadītais gads ir paplašinājis skatījumu uz humanitārajām un sociālajām zinātnēm, uzsverot to lomu ne tikai labāko komunikācijas modeļu izvēlē, bet arī sabiedrības vērtību sistēmas aktualizēšanā. Humanitārās zinātnes Latvijā vismaz kopš 19. gadsimta vidus attīstās saistībā ar kopīgajām tendencēm pasaulē un sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem, risinot vispārīgus humanitāro zinātņu jautājumus un vienlaikus pētot un attīstot latviešu valodu, latviešu folkloru, literatūru un mākslu kā nozīmīgāko Latvijas nacionālās identitātes daļu.
Valsts pētījumu programmā pētījumi notikuši desmit virzienos, aptverot nozīmīgākās apakšnozares un virzienus, kādos iespējams pētīt valodu. Latviešu valodas ilgtspēja izteiktā valodu konkurences situācijā nodrošināma vienīgi ar pārdomātu valodas politikas pasākumu kompleksu. Pamatojoties uz vairāk nekā divdesmit gadus veiktajiem paneļpētījumiem, šī pētījuma autori izvirza hipotēzi, ka latviešu valodas ilgtspēja un konkurētspēja ir atkarīga no tās lietojuma visās sabiedriski nozīmīgajās funkcijās, ko savukārt nosaka lingvistiskā attieksme – subjektīvo faktoru komplekss, kas raksturo dažādu etnosu, sociālo grupu un indivīdu valodas uztveres īpatnības un attieksmi pret dažādām valodām (valodas variantiem) un valstisku vai sabiedrisku institūciju veiktajiem valodas situācijas regulēšanas pasākumiem. Kolektīvā monogrāfija izstrādāta kā vienots pētījums, gan pievēršoties lingvistiskās attieksmes teorijai un tās praktiskajai izpausmei 21. gadsimta trešā gadu desmita sākumā, gan apcerot valodas kā identitātes koncepta attīstību Latvijā dažādu kultūru saskares un vēsturisko norišu kontekstā.
Monogrāfijas nodaļās sniegts ieskats Latvijas valodas politikas pamatnostādnēs un valodas politikas analīzes modelī un analizēts identitātes koncepts un tā izpausmes sociālajā un personības līmenī. Līdztekus latviešu zinātniskajā literatūrā līdz šim plaši aplūkotajai Rietumu humanitārās domas ietekmei analizēta arī Austrumu pētnieku ietekme, kam bijusi nozīme latviešu lingvistiskās identitātes interpretācijās. Iezīmēta latviešu valodas situācija uz globālās valodu daudzveidības fona 21. gadsimta trešajā desmitgadē un analizēts vērtības jēdziens – vai tas attiecināms uz valodu vispār un uz latviešu valodu konkrēti? Aplūkotas latviešu pašraksturojuma lingvistiskās iezīmes un analizēti pozitīvie, negatīvie un neitrālie stereotipi par valodām, latviešu valodu un valodu lietojumu. Aplūkoti plašsaziņas līdzekļi kā laikmeta un sabiedrības domu un noskaņu liecinieki. Atklāta virtuālās diskusiju vides attieksme pret valodu, gan analizējot izteikumus sociālajos tīklos, gan aptaujājot tīmekļa satura patērētājus par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Aplūkota uzruna kā raksturīgākā valodas lietojuma izpausme, kas daudzpusīgi atspoguļo lingvistisko attieksmi daudz plašākā tvērumā, un analizēti sabiedrībā valdošie viedokļi par valodas pareizību saistībā ar preskriptīvisma tendencēm.
Eiropas valodas politikas telpā pašlaik valda zināma nenoteiktība un apzināta distancēšanās no valodas politikas teorijas, vērību veltot galvenokārt valodas apguves iespēju un metodikas pilnveidei, īpaši digitālo risinājumu izstrādei. Tomēr apšaubāms, vai tikai digitālie risinājumi Eiropas Savienības kultūrtelpā var sniegt pilnvērtīgu pamatu lingvistiskās attieksmes maiņai, jo tā balstās uz kultūrvēsturiskām atšķirībām, tradīcijām, valodas politiku katrā valstī un pat uz kolektīvajiem bezapzinātajiem slāņiem. Digitalizētajām datubāzēm pašām par sevi nav vērtības, ja priekšplānā netiek virzīta cilvēku intelekta un saprastspējas attīstība. Šīs monogrāfijas autori nespēj un nevēlas būt tikai neitrāli un bezkaislīgi vērotāji, tādēļ ir tapusi šī monogrāfija – kā daļa no plašāka pētījuma, ko iecerēts īstenot tuvākajā laikā.
LU Akadēmiskā apgāda izdevumus visizdevīgāk iegādāties pie apgāda tirdzniecības speciālistes Intas Sakalovskas Aspazijas bulvārī 5 (mob.: 29333919).
