Akadēmiskais centrs
Domāju, ka pat nespeciālisti nojauš, ka pļava nav “vientuļā sala”, ka cilvēka darbība ietekmē ekosistēmu, un tāpēc būtu tikai loģiski noskaidrot ko sīkāk arī par medu. Jūs piedāvājat metodi. Vai tā ir kaut kas jauns?
Ir gana daudz labu un iesakņojušos metožu, ko mēs varētu apzīmēt kā “tautas metodes”. Paši operatīvi varam paskatīties, piemēram, vai medum ir pielikta ciete. Pavisam vienkārša metode ir skatīties, kā medus plūst. Es pats esmu pārbaudījis – tā saukto sīrupa izstrādājumu fizikālās īpašības nekad nebūs tādas, kādas šīs īpašības ir medum. Zināmā mērā var teikt, ka šīs ir metodes pret viltojumiem, kas atklājami viegli. Savukārt tēma, par kuru mēs runājam Zināšanu agorā, aizsākās 2017. gada rudenī, kad es bakalaura studijās veidoju kursa darbu. Sākumā vairāk analizējām viltojumu aspektu, tad pievērsāmies botāniskajam aspektam. Esam sākuši pētīt arī tā saukto smago piesārņotāju klātbūtni medū, vēl neesmu pieķēries antibiotiku klātbūtnei.
Atbildot uz tavu jautājumu, var teikt, ka mēs pielāgojam mūsu interesēm un Latvijas apstākļiem metodes, kas tiek izmantotas citur pasaulē. Medus ir unikāls teju vai jebkurā vietā, kur to ievāc. Flora, kas raksturīga Latvijai, ir ar saviem, kā saka, niķiem un stiķiem. Atgādināšu šķietami pašsaprotamo, ka medus būtībā ir no dabas iegūts sīrups, tajā ir ļoti daudz cukura. Šie cukuri neko daudz mums nepateiks par to, vai medus ir labs, vai tas ievākts no pļavas blakus šosejai. Tāpēc mēs skatāmies uz to, kas medū ir ļoti niecīga daļa, mazāk par vienu procentu, piemēram, uz polifenoliem, antioksidantiem.
Šādi mēs vēlamies saprast, kas Latvijā ir mūsu īpašais botāniskais marķieris. Ja medus ir, teiksim, no Vidusjūras reģiona, tad atšķirībām starp šiem marķieriem vajadzētu būt skaidri redzamām, savukārt pavisam labi būtu, ja mēs, salīdzinot šos “viena procenta” marķierus, varētu nošķirt Latvijā un, piemēram, Polijā ievākto medu.
Vai šis simboliskais “viens procents” vairāk noder produkta mārketingam, vai arī tas ietekmē arī medus kvalitāti?
Gan – gan. Ja jautājums ir par to, kā “viens procents” var ietekmēt kvalitāti, tad jāsaka, ka šīm vielām – polifenoliem un citām – tieši ir jābūt ļoti nelielā daudzumā. Līdzīgi ir ar aktīvo vielu medikamentos. Vēlos arī piebilst kontekstā ar metodi – ķīmiķiem, pareizāk sakot, iekārtām, ja tā var teikt, nepatīk, ja analizējamai vielai ir klāt ļoti daudz cukura, cukurs ir jāatdala. Varbūt arī tāpēc pastiprināta interese par medu ir parādījusies salīdzinoši nesen. Toties globāli.
Vai šo metodi un iemaņas, kas iegūtas, analizējot medu, var mērogot, tas ir, piemērot arī citiem pārtikas produktiem?
Domāju, ka var – it sevišķi, ja runa ir par tādiem, kas satur daudz cietes un cukura. Protams, būtu nepieciešamas korekcijas, tomēr pamatprincipi saglabātos. Taču man arī jāatzīst, ka netrūkst vēl darāmā arī medus kontekstā. Man agrāk likās, ka man izdosies tēmu “slēgt” viena divu gadu laikā, taču nu man tā vairs nešķiet. Galu galā derētu atgriezties – nu jau ar uzkrāto pieredzi – pie viltojumu tēmas. Tas būtu arī ekonomikai noderīgi. Turklāt man šķiet, ka būtu pareizi skatīties visas Eiropas kontekstā. Latvijā medus patēriņam ir tendence palielināties, tomēr objektīvi Latvijas tirgus ir neliels. Eiropā pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, un pieprasījumu cenšas apmierināt ar medu no tā sauktajām trešajām valstīm. Daudzos gadījumos šāds medus ir salīdzinoši ļoti lēts, un tas vedina uzdot jautājumu, kā tas iespējams. Neoficiāli medus tiek uzskatīts par trešo visbiežāk viltoto produktu pasaulē. Būtiskā nianse ir tā: ja attīstās analīzes metodes, tad attīstās arī viltošanas paņēmieni, tā ir nebeidzama cīņa. Tāpēc labas analīzes metodes vienmēr būs aktuālas.
Domāju, ka tu regulāri saskaries ar Latvijas medus paraugiem. Kāds viedoklis?
Mēs strādājam ar sadarbības partneriem, kas ir zināmi, un nav nācies saskarties ar situācijām, kad atklājas kādas rupjas neatbilstības starp deklarēto un reālo. Tiesa, veicot analīzi, ir gadījies, ka medus ražotājs pats ir pārliecināts, ka viņa dotais paraugs ir liepziedu medus, bet mēs secinām, ka izcelsme ir rapsis. Neba ražotājs ir gribējis kaut ko mānīties – vienkārši tikai ar speciālām analīzes metodēm var noteikt reālo situāciju. Ir specifiski viens rādītājs, piemēram, monoflorā liepziedu medus gadījumā, kas dažkārt “noslīd” līdz pieļaujamai kritērija robežai. Un tas ir interesanti, izpētes vērts.
Varbūt tas saistīts ar vides izmaiņām? Biškopis visu dara pēc labākās sirdsapziņas, un ne jau viņš ir vainīgs, ka pļavas ekosistēma, tēlaini izsakoties, 2015. gadā un 2020. gadā ir mainījusies.
Ja runa ir par konkrēto rādītāju, par kuru es runāju, tad diez vai.
Formulēšu citādi: tu esi izstrādājis noteiktu algoritmu, kā pētīt šo simbolisko vienu procentu medū. Vide mainās, un “sašķobās” arī algoritms.
Tam gan varētu piekrist. Es ar to rēķinos. Pirms kāda laika bija doma koncentrēties uz vienu konkrētu rādītāju, tomēr tad pamanīju – visu laiku “gāja” labi, un vairs ne. Svarīgi ir šādā brīdī psiholoģiski nepadoties, jo, raugi, “tavs” rādītājs vairs labi neder. Zinātniekam ir jāspēj adaptēties. Daba mainās, un vispār, kā atceries, ar bitēm nekad neko nevar zināt.
Ar citiem rakstiem iepazīsties Alma Mater žurnālā.
