Akadēmiskais centrs
Jēdzienam “jezuīti” plašākā publikā ir diezgan negatīvas konotācijas. Vai ir versija par tādas veidošanās iemesliem?
Domāju, ka iemesliem lielākoties ir ideoloģisks un ekonomisks raksturs. Turklāt ideoloģiski iemesli var būt gan ar reliģisku, gan politisku nokrāsu. Te, piemēram, drīkstam pieminēt jezuītu izraidīšanu no Rīgas zviedru laikos. Tolaik konfesionālā neiecietība no valsts puses izpaudās īpaši asi, jo kas gan cits, ja ne valdošā vara uzskatīja par savu pienākumu glābt neizlēmīgo pilsoņu dvēseles no savu politisko ienaidnieku vai konkurentu reliģijas. Ne mazāk ideoloģiska bija komunistiskās partijas antireliģiskā, tostarp pret jezuītiem vērstā, propaganda 20. gadsimtā. Tas taču ir tik dabiski! Tiklīdz kādas ideoloģijas un varas attiecības kļūst ekskluzīvas, valstij, protams, ir daudz drošāk, bet valsts varas ienaidniekam nepatīkamāk. Pretējā gadījumā valdošā vara pamatoti jūtas apdraudēta, piemēram, Polijas sabiedrības lielākās daļas un katoliskās Baznīcas identificēšanās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izraisīja šķietami stabila politiskā un ideoloģiskā režīma sabrukumu. Šādos ideoloģiju karos jezuītiem nereti ir īpaša loma. Jēzus Sadraudzība bieži vien ir spiesta darboties nelegāli, piemēram, padomju gados Lietuvas jezuīti publicēja un izplatīja starptautiskajā sabiedrībā labi pazīstamās, bet Maskavai ārkārtīgi nepatīkamās katoļu dzīves hronikas. Skaidrs, ka padomju ateistiskā propaganda pret jezuītiem vērsās īpaši asi.
Ne mazāk svarīgi ir bijuši ekonomiskie iemesli. Ieskatoties vēsturē, redzam, ka krīžu situācijās (ko izraisīja kari, epidēmijas, revolūcijas, ilgstoša nepiemērota nodokļu politika u. tml.) valdībām aizvien ir bijuši nepieciešami papildu līdzekļi vai nu izdzīvošanai, vai varai pietuvināto ierastā dzīvesstila uzturēšanai. Kur ņemt naudu? Kādēļ gan nepaņemt no tiem, kam ir uzkrājumi vai īpašumi? Visvieglāk bija savākt līdzekļus, ko pilsoņi bija ziedojuši (un tātad paši no šiem līdzekļiem jau atteikušies) par labu klosteriem, reliģiskām organizācijām, jezuītu un citu ordeņu izveidotajam mācību iestāžu tīklam, sociālajiem labdarības fondiem u. tml. Atcerēsimies kaut vai 16. gadsimtu ar īpašumu ekspropriāciju un pārdali reformācijas laikā, 18. gadsimtu ar franču revolūcijas teroru, 19. gadsimtu Itālijā vai 20. gadsimtu padomju sistēmā, kad klosteri, reliģisko ordeņu dibinātās skolas, baznīcas, koledžas tika slēgtas un īpašumi izmantoti administratīvajām, saimnieciskajām vai citām vajadzībām. Lai ar godu varētu atņemt cita īpašumu, aizvien ir nepieciešams izvērst jaudīgu propagandu sabiedrībā, it īpaši skolu sistēmā, kuras izveidē jezuītiem nereti bijusi nozīmīga loma. Arī pēc totalitāro sistēmu sabrukuma antireliģiskās propagandas atbalsis sabiedrības apziņā turpina rezonēt gadu desmitiem vai simtiem.
Ar ideoloģiski vai ekonomiski motivētajiem cēloņiem ir saistīta stereotipisku priekšstatu tiražēšana pseidointelektuālās sarunās un plašsaziņas līdzekļos. Viens no šādiem stereotipiem, ko mēdz piekabināt jezuītiem, ir sauklis: “Mērķis attaisno līdzekļus.” Šim teicienam varbūt vēl varētu atrast kādu attālāku saistību ar Nikolo Makjavelli idejām viņa Valdniekā (Rīga: Tapals, 2007), bet ar jezuītiem gan nekāda sakara nav. Tad kādēļ tomēr šāds stereotips? Tāpēc, ka jezuītiem mērķis ir absolūti būtisks jēdziens. Ar dzīves eksistenciālā pamatmērķa un tā sasniegšanas pamatprincipu skaidrojumu sākas Ignācija Lojolas Garīgie vingrinājumi (Rīga: LU, Akadēmiskais apgāds, 2018). Šis pamatmērķis jau pēc savas būtības nepieļauj neko amorālu vai neētisku. Par attaisnošanu vispār nevar būt runa. Ikviens students vai docētājs par to var pārliecināties, piedaloties garīgajos vingrinājumos jezuītu vadībā. Šie vingrinājumi sniedz iespēju skaidri apzināties savas dzīves jēgu un atrast savu ceļu, proti, skaistus un krietnus līdzekļus dzīves pamatmērķa īstenošanai.
Labāk zinot viduslaikus, man šķiet, ka garīgie ordeņi veidojas konkrētā politiskā un kultūras kontekstā. Respektīvi, ir sava laika “atspulgs”. Piemēram, dominikāņi. Uz kādu, ja tā var teikt, sava laika pieprasījumu atsaucās Lojola un jezuīti?
Varbūt kļūdos, bet domāju, ka šāda pieprasījuma pamatā bija nepieciešamība pēc plaši aptverošas un pieejamas izglītības sistēmas. Turklāt vajadzēja, lai šāda sistēma ietvertu ne vien teorētiskās zināšanas vai praktiskās iemaņas, bet arī kristīgās civilizācijas augstākās morālās un reliģiskās vērtības. Labi zinām, ka Eiropas vērtības sakņojas kristīgajā kultūrā, grieķu filosofiskajā domā, romiešu likumdošanā. Mūsdienu Eiropa gan dažkārt aizmirst savas saknes un gudri rezonē jaunas, saskaldītas identitātes meklējumos. Tolaik jezuītu ordeņa darbības virziens sakrita ar Baznīcas koncilā izvirzītajiem mērķiem izglītības jomā. Šo mērķu īstenošanai labi noderēja gan jaunās tehnoloģijas (grāmatu iespiešana), gan jezuītu mobilitāte globalizācijas laikmeta rītausmā (jezuīti darbojās ne vien Eiropā, bet arī Indijā, Ķīnā, Japānā, Dienvidamerikā un citur).
Tikpat nozīmīgs apstāklis, kas radīja pieprasījumu pēc tā, ko varēja piedāvāt Jēzus Sadraudzība, bija garīguma meklējumi sabiedrībā. Tie gan ir aktuāli visos laikmetos. Ar Ignācija vingrinājumiem jezuīti radīja ideālus apstākļus attīstīties un garīgi pilnveidoties ikvienam, ne tikai klosteros un universitātēs. Tas bija svarīgi laikmetā, kad ļaužu acīs garīgums bieži vien aprobežojās ar ārējiem rituāliem. Ne mazāk svarīgi tas ir mūsdienās, kad par garīguma aizstājēju nereti kalpo apgrozīšanās sociālajos tīklos, laba koncerta vai teātra izrādes apmeklēšana vai grāmata par austrumu spiritualitāti. Skaisto un emocionāli piepildošo cilvēks parasti meklē ne vien savā ārējā vidē, bet arī sevī pašā. Ja nemeklē vai meklē nepareizā virzienā, dzīve ar laiku kļūst tukša, šķietami bezjēdzīga, varbūt pat apgrūtinoša. Un jezuīti bija tie, kas ne vien rūpējās par izglītības kvalitāti, bet arī piedāvāja iespēju kļūt par dziļi garīgu cilvēku.
Objektīvi šādas struktūras laika gaitā attīstās, pārveidojas. Mazliet trivializējot, gan jau Svētais Francisks būtu nedaudz pārsteigts, redzot, kā evolucionē franciskāņi. Ko mēs redzam, ja skatāmies uz Lojolas oriģinālo konceptu un to, kā ordenis ir laika gaitā piemērojis savas darbības formas mainīgajai realitātei?
Jau kopš sākuma Jēzus Sadraudzība pielāgojās dažādām, krasi atšķirīgām kultūrvidēm. Vienlīdz sekmīgi ordenis darbojās Ķīnā, Indijā, Japānā, Dienvidamerikas indiāņu un augsti izglītoto Eiropas renesanses mantinieku un zinātnieku vidū. Nekas jau nav mainījies arī mūsu dienās. Sociālo tīklu džungļi sniedz jaunus izaicinājumus, darbs kultūras elites vidū no jezuītiem prasa labu izglītību, savukārt darbs ar dzīves pabērniem skubina atjaunot ikkatra cilvēka cieņu. Šī cieņa ietver ik cilvēka dvēselei piemītošo unikālo iespēju – ļaut atmirdzēt tajā dievišķajam atspulgam un līdzināties Kristum. Ārējās realitātes un aktivitātes mainās, bet dievišķais nenoveco. To uzdrīkstos teikt arī par Jēzus Sadraudzības mērķu stabilitāti mainīgajā pasaulē.
Man jezuīti asociējas ar ieguldījumu izglītības sistēmu modeļos un “aizjūru” misijām. Vai tas kaut kā izriet no Lojolas deklarētā vai arī ir veidojies jau vēlāk neatkarīgi no dibinātāja?
Jūnijā Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laida klajā Ignācija Lojolas autobiogrāfiju Svētceļnieka piezīmes. Šajā grāmatā atklājas Ignācija izaugsme. Autobiogrāfija tika uzrakstīta tieši tādēļ, lai ar uzskatāmu piemēru parādītu gan izaugsmi, gan kļūdas, no kurām jāizvairās garīgajos meklējumos.
Autobiogrāfijā pieminētie studiju biedri kļuva par Ignācija pirmajiem līdzgaitniekiem, bet viņa nāves gadā ordenī bija jau aptuveni tūkstoš jezuītu. Ļoti daudzi no tiem bija iesaistīti jaunas kristīgās izglītības sistēmas attīstībā. Negaidīti straujās izaugsmes pamatā bija Ignācija vingrinājumi, kas bija apgūstami jezuītu vadītajās rekolekcijās. Visos laikos tie ir motivējuši skolu, universitāšu, sociālajā un pētnieciskajā darbā iesaistītos jezuītus un viņu kolēģus strādāt pēc iespējas efektīvāk, laikmeta iespējām atbilstošāk.
Jebkurā sabiedrībā tās izmantotie izglītības sistēmu modeļi un piedāvātais studiju saturs ir tikai čaula. Ja universitātei trūkst garīga kodola, tad tā var sagatavot labus speciālistus, bet ne vairāk. Turpretī tad, ja universitāte apzinās, ka tās mērķis ir daudz cildenāks, tā sagatavos cilvēkus. Sagatavos personības, kas ne vien apguvušas caurviju kompetences, bet arī savai dzīvei ieguvušas morālās un garīgās integritātes bāzi. Vai vismaz zinās, kur tāda meklējama. Izglītības sistēma, kuras pamatā būtu Ignācija Lojolas izpratne par cilvēka dzīves pamatmērķi un rīcības principiem, var lieliski kalpot gan mūsdienu, gan nākotnes sabiedrībai. Domāju, ka pienāks brīdis, kad sabiedrības izglītotākā daļa sāks lūkoties pēc iespējām, ko piedāvā Ignācijs jeb, kā viņš sevi sauc autobiogrāfijā, svētceļnieks.
