No studenta par pētnieku!

Roberts Vīksne, Sociālo zinātņu fakultātes lektors, SZF Multimediju studijas vadītājs

Kā sākās tavs ceļš Latvijas Universitātē?

Jau vidusskolas laikā zināju, ka gribu būt “kadrā”. Patika uzstāties, patika uzrunāt publiku. Pēc vidusskolas iesniedzu dokumentus LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļā, jo uzzināju, ka tā ir “tiešā līnija” uz televīziju, kā arī iesniedzu pieteikumu Kultūras akadēmijā uz aktieriem. Tiklīdz saņēmu apstiprinājuma īsziņu par to, ka esmu uzņemts Latvijas Universitātē, es atslābu un uz iestājeksāmenu aktieros aizgāju tikai intereses vadīts, lai saprastu, kā tas notiek, bet bez vēlmes tikt iekšā, jo biju samaksājis 10 latus par iestājeksāmenu un negribēju to naudu izniekot.

Kā pagāja tavi studiju gadi?

Jau no Pirmsaristoteļa es sapratu, ka man patīk tas, kur esmu nonācis. Tolaik visi sociālie mediji, viedtelefoni tikai sāka pamazām ienākt mūsu sabiedrībā. Man pat līdz 3. kursam bija podziņu telefons, kā lielai daļai manu kursabiedru. Jau 1. kursā mums izveidojas paliela un draudzīga cilvēku kopa, kam visiem bija savstarpēja veselīga konkurence “izsisties”. Mūsu grupiņas enerģija un pasniedzēja Rolanda Tjarves menedžera prasmes mūs saveda kopā ar LTV producentu Gvido Zilūzi, kurš mums iedeva pašus pamatus filmēšanā un montāžā, kā arī deva iespēju praktizēties, veidojot sižetus raidījumam “SeMS”. Mani pamanīja LTV7 tā brīža direktore Ija Circene-Groša un nokļuvu “kadrā” – biju intervētājs sporta tiešraidēs. Sanāca tā, ka jau otrajā kursā es un vairāki mani kursabiedri jau strādājām medijos – tikai tāpēc, ka mēs to gribējām, mēs par to sapņojām un ar savu neatlaidību to panācām. Jāatzīst, ka tiešraides intervijas nebija mans žanrs, un es arvien biežāk pieķēru sevi domās par to, ka būšana “aiz kameras” man sagādā lielāku prieku un lielākas iespējas. Paralēli tam visam LU SZF izveidojām pirmo studentu televīzijas tipa raidījumu “Kivi”, ko publicējām internetā, ko iepriekš, manuprāt, neviens nebija darījis. Atceros, ka tas bija diezgan liels hits Latvijas Universitātē, un mēs par šo projektu saņēmām pat LUSP balvu kategorijā “Gada inovācija”. Ir liels lepnums, ka tas, ko mēs izveidojām 2010. gadā, joprojām ir aktuāls. Katru gadu ir liela daļa jauno studentu, kuri ļoti grib būt daļa no “Kivi” un katru gadu mūsu fakultāti absolvē studenti, kuriem “Kivi” ir mainījis dzīvi un devis unikālu pieredzi. Jāatzīst, ka šobrīd Covid-19 dēļ raidījums ir iesaldēts… Gaidām atkusni!

Kas tevi mudināja turpināt savas gaitas kā pasniedzējam?

Kad 3. kursā nodevām “Kivi” grožus jaunajiem censoņiem, tad uzņēmāmies arī rūpes un gādību, lai viņus apmācītu filmēt un montēt. Es pamanīju, ka man ir spējas cilvēku, kas atnācis kā balta lapa šajā nozarē, pārvērst un nodot viņam to, ko esmu iemācījies es. Varbūt vēlme būt “kadrā”, būt aktierim man deva spēju viegli nodot informāciju, tikt uzklausītam un saņemt pateicības par to, ko esmu paveicis. Studējot maģistrantūrā Maltas Universitātē, es zināju, ka gribu būt pasniedzējs. Atbraucot atpakaļ, es devos pie profesores Intas Brikšes, sakot, ka es gribētu strādāt SZF un uzņemties atbildību par “Kivi”. Toreiz Brikše teica, ka raidījums ir sevi izsmēlis un ir doma to pārveidot citā formātā, jo saturs bija vājš un raidījums bija kaut kur aizdreifējis. Spēju pārdot savu vīziju par “Kivi” attīstību un tiku pieņemts darbā. Šodien esmu lektors, doktorants, Multimediju studijas vadītājs un bez “Kivi” esmu kopā ar studentiem izveidojis žurnālu “Avantūra”, kā arī šobrīd domājam par podkāsta izveidi, lai varētu noklāt visus tradicionālo mediju formātus mūsu fakultātē, kas būtu pulciņu jeb ārpus lekciju aktivitāšu formātā. Manuprāt, tas nozīmē, ka Sociālo zinātņu fakultāte ir unikālā vieta šajā nozarē – var iegūt augstas raudzes izglītību, kvalitatīvas akadēmiskās un praktiskās zināšanas, ko pastiprināt nenovērtējamā pieredzē brīvprātīgajos pulciņos. Super-combo!

Kādu dzīves gudrību tu esi ieguvis, darbojoties universitātē?

Par šīm dzīves gudrībām varētu sarakstīt grāmatu. Vienu galveno es nevaru nosaukt, bet varu nosaukt trīs domas, ko esmu pēdējā laikā bieži teicis studentiem. Pirmā ir “Tu esi cēlonis tam, kas ar tevi notiek”. Man bieži cenšas iebilst, nobērt ar attaisnojumiem. Gan jau ir arī kādi reti izņēmumi, bet mana dzīves un darba pieredze Universitātē ir spējusi parādīt, ka šī doma strādā. Otrā doma sasaucas ar pirmo, proti, Universitāte ir jāuztver kā trenažieru zāle. Pasniedzēji – treneri; grāmatas, datori, grāmatas ir trenažieri, bet muskuļi – zināšanas, prasmes un kompetences. Ja necilāsi hanteli, tad muskuļi neaugs. Protams, tiem, kuriem ir slinkums sevi piespiest cilāt hanteli, tie meklē attaisnojumus, ka treneris slikts, trenažieri neder un klasika: “Šodien neiešu uz treniņu, jo…” Trešā doma ir tas, ka vienmēr ir jābūt taisnīgam. Ir jābūt draudzīgam, bet ne draugam. Pat tad, ja ar kādu studentu esmu sadarbojies kādā ārpus Universitātes projektā, man nav problēmu viņu novērtēt taisnīgi. Ja studiju darbs ir bijis vājš, tad ir attiecīga atzīme, bet jāatzīst, ka tomēr lielākā daļa studentu ir centīgi, grib izsisties un man ir liels prieks viņiem palīdzēt to darīt.

Ko tu ieteiktu studentiem, kuri arī vēlas darboties institūtos vai strādāt par pasniedzējiem?

Nav jābaidās kļūt par skolotāju vai pasniedzēju. Protams, katram darbam ir sava garoziņa. Mēs neviens neesam 50 eiro banknotes un visiem nevarēsim izpatikt. Es zinu, ka mana humora izjūta, mana skatīšanās patiesībai acīs, mans darbu novērtējums visiem ne vienmēr patīk, bet, spriežot pēc manis vadīto kursu rezultātiem, tad es visu daru pareizi. Bet neviens pasniedzējs nekad nedrīkst iesūnot. Vajag allaž slīpēt, uzlabot savas zināšanas, sekot līdzi aktualitātēm. Būtiska atziņa arī ir tas, ka pasniedzējs un students studiju laikā nevar būt draugi. Ir jābūt draudzīgiem, bet ne draugiem, ir jābūt laipniem, bet ir jābūt skaidrām robežām. Darbam zinātnē un Universitātē ir jābūt aicinājumam, jo redzēt, kā tavās rokās un acu priekšā aug jaunie profesionāļi, kā ar tavu prātu tu spēj atrast atbildes uz vēl nezināmiem jautājumiem zinātnē, dod baigo kaifu. Pasniedzēja īstā alga nav mērāma eiro vērtībā, bet gan sirsnīgajos “Paldies!”, ko absolventi pasaka pēc izlaiduma.