Akadēmiskais centrs
Par gada gliemi 2021 Latvijas Malakologu biedrība šogad ievēlēja birztalas vīngliemezi Cepaea nemoralis. Mērķis bija pievērst uzmanību diskusijai par ievestām, invazīvām un vietējās faunas sugām Latvijā. Tādēļ arī kārtējais mēneša priekšmets ir Hansa Šleša kolekcijas kaste ar šī gliemeža čaulām. Tā ir viena no skaistākajām un interesantākajām no kolekcijas kastēm, perfekti noformēta atbilstoši zinātnes un muzeja prasībām.
Hans Šlešs nopietni nodarbojies ar gliemju faunas izpēti kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Savus pētījumus H. Šlešs veicis gan dažādās Eiropas valstīs, gan arī citur pasaulē. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņš kontaktējies ar Latvijas Universitātes (LU) profesoru Embriku Strandu un 1942.gadā aizstāvējis doktora grādu toreizējā Rīgas universitātē. Kopš tā laika LU Zooloģijas muzejā (tagad LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās) glabājas vērtīga viņa dāvinātā Latvijas faunas etalonkolekcija. Tāpat H. Šlešs ir papildinājis muzeja krājumu arī ar dažādu eksotisko zemju gliemju paraugiem. Kopā H. Šlešs atsūtījis 630 čaulu paraugus.
H. Šleša disertācija ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas malakofaunas izpētē. Tajā apkopoti visi iepriekš publicētie informācijas avoti par Latvijā sastopamām gliemju sugām, kā arī ekspedīcijās ievāktā informācija par gliemju sugu izplatību 1939. gadā.
Birztalas vīngliemezis Latvijā nav bieži sastopama suga. Tā izplatības areāls Rietumeiropa un Viduseiropa. Birztalas vīngliemezis varētu būt ievests Latvijā pirms apmēram 200 gadiem, iedzīvojies; atradnēs tas sastopams nelielās teritorijās, nav uzskatāms par kaitēkli. Kamēr tipiskās invazīvās sugas vairāk vai mazāk ir ieguvušas kaitēkļa statusu, piemēram, Spānijas kailgliemezis, melngalvas mīkstgliemezis. Galvenā pazīme ir tā, ka suga nesen ienākusi Latvijā un strauji savairojusies, pat izspiežot vietējās sugas no to ierastajām dzīves vietām. Birztalas vīngliemezis savās atradņu vietās apdzīvo nelielas teritorijas un neapdraud vietējās sugas.
Birztalas vīngliemeža čaulas izmēri – augstums 12-22 (dažreiz līdz 28) mm, platums 18-25 (dažreiz līdz 32) mm. Čaula lodveida, vītņojums konisks ar 5,5 vijumiem, šuves starp tiem samērā seklas. Čaulas ieeja ar lielu, brūnu lūpu (atlocītu malu), atsevišķiem eksemplāriem tā var būt gaiša vai pat balta. Čaulas pamatkrāsa ļoti variē: bāli dzeltena, zaļdzeltena, citrondzeltena, dzeltensārta, brūna ar violetu nokrāsu. Raksturīgas tumši brūnas spirāliskas joslas, kuru skaits variē no vienas līdz piecām.
Līdzīgā suga ir dārza vīngliemezis Cepaea hortensis. Gan svītrojums, gan krāsu variācijas ļoti līdzīgas. Lai atšķirtu abas sugas, uzmanīgi jāaplūko čaulas ieejas malu. Tā ir nedaudz atliekta un to sauc par lūpu. Dārza vīngliemezim tā ir balta, bet birztalas vīngliemezim brūna. Tomēr visdrošākā pazīme ir “mīlas bultu” forma un šķērsgriezums. Diemžēl “mīlas bultas” daba gadās atrast reti. Gliemeži tā izmanto tikai īpašā pārošanās brīdī – iedur bultu partnerim, bet tas nerada nekādu ievainojumu. Jādomā, ka tas tikai uzbudina partneri.
Citāts no Dž. Darels 2001. „Saskarsme ar dzīvniekiem”: „.. ja vēlaties piedzīvot patiesi eksotisku romānu, nemaz nav jādodas uz tropiskajiem mežiem: vajag tikai iegriezties pagalmā aiz savas mājas un piezagties gliemežu pārim. Tur jūs redzēsiet tik ideālu situāciju, kas noderētu par sižetu jebkuram romānam, jo gliemeži ir hermafrodīti, tātad ikviens no tiem var izbaudīt gan tēviņa, gan mātītes aplidošanu un kopošanos. Papildus šim duālajam seksam gliemežiem piemīt kaut kas vēl neparastāks – viņu ķermenī atrodas mazs maisveida izaugums, kurā ir kalcija karbonāta adatiņa, kuru sauc par “mīlas bultu”. Tādejādi, kad viens gliemezis – kurš, kā jau es teicu, ir vienlaikus gan tēviņš, gan mātīte – rāpo līdzās otram gliemezim, tāpat vienlaikus tēviņam un mātītei, abi nododas visdīvainākajai aplidošanai. Viņi sašauj viens otru ar savām “mīlas bultām”, kas dziļi ieurbjas ķermenī un tur ātri izšķīst. Šķiet, šis dīvainais duelis nav tik sāpīgs, kā izskatās – patiesībā bultas ieurbšanās sānos sagādā gliemezim baudu, iespējams, pat tādu kā eksotisku tirpoņu. Bet, lai nu kā, abus gliemežus tas iesveļ nepārvaramā pārošanās entuziasmā. Es neesmu dārznieks – bet ja tāds būtu, noteikti ierīkotu savā dārzā kādu mīkstu vietiņu visiem gliemežiem, pat ja tie noēstu manus dēstus. Jebkurš radījums, kas iztiek bez Kupidona palīdzības un pats nēsā līdzi stopu un bultas, pēc manām domām, ir vairāk vērts nekā garlaicīgi, neseksīgi kāposti. Šādi dzīvnieki dārzā ir pagodinājums.”
Gerald Durrell, 1958. Encounters with animals
Dažādu dzīvnieku, augu, biotopu un ģeoloģisko vietu izsludināšana par gada dabas simboliem ir ļoti labs veids kā pievērst sabiedrības uzmanību dabai un tās vērtībām. LU Muzejs katru gadu vairākus no aktuālajiem dabas simboliem iekļauj savas mājas lapas rubrikās.
Papildus informācija:
Rudzīte M. 1999. Latvijas zemesgliemeži. Gandrs, Rīga, 148 lpp.
Rudzīte M., Dreijers E., Ozoliņa-Moll L., Parele E., Pilāte D., Rudzītis M., Stalažs A. 2010. Latvijas gliemji: Sugu noteicējs. A Guide to the Molluscs of Latvia. LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 252 lpp.
Dzīvnieku daudzveidības mājas lapa. Mičiganas universitātes Zooloģijas muzejs
