Akadēmiskais centrs
Turpinot apzināt LU Muzeja LU vēstures kolekcijas krājumu, ir atrastas Latvijas Centrālās padomes (LCP) dokumentu mapes no trimdas laika sākuma, kurās ietilpst LCP locekļu vēlēšanu lietas. Starp tiem ir atrodams Eslingenes Latviešu kolonijas vēlēšanu uzsaukums trimdā nonākušajiem Latgales iedzīvotājiem Rietumvācijā.[1] Šis uzsaukums liecina par Latvijas Romas katoļu baznīcas bīskapa un LU Romas katoļu fakultātes dekāna un profesora Jāzepa Rancāna iniciatīvu turpināt iesaistīties politikā ārpus PSRS okupētās Latvijas.
Uzsaukums 1947. gada 26. oktobra vēlēšanām ir uzrakstīts latviešu valodas latgaliešu dialektā, kur melniem burtiem treknrakstā uzsvērta Jāzepa Rancāna neatlaidīgā cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu no PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varam.
J. Rancāns uzskatīja, ka pēc Otrā pasaules kara visai trimdas latviešu kopienai jāsaliedējas kopā neatkarīgas Latvijas valsts idejas un tiesiskās kontinuitātes uzturēšanai, sadarbojoties ar Latvijas sūtņiem Kārli Zariņu Lielbritānijā un Alfrēdu Bīlmani ASV.[2] Pēc LCP priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes traģiskās bojāejas nacionālsociālistu gūstā 1945. gada 21. februārī par LCP priekšsēdētāju tika izraudzīts bīskaps J. Rancāns, kurš būtu kļuvis par parlamentārās Latvijas valsts Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju, ja izveidotos Latvijas Republikas trimdas valdība Eslingenē.[3] Tomēr ideja par Latvijas Republikas trimdas valdības izveidošanu nerealizējās, jo Latvijas sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš negribēja pieļaut 1940. gada 15. maijā Latvijas valdības piešķirto ārkārtas pilnvaru anulēšanu. Anulēšana nozīmētu Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības pārtraukšanu, kas izbeigtu Latvijas Republikas Diplomātiskā dienesta darbību trimdā.[4] K. Zariņu noraidījumu aizstāvēja ASV un Lielbritānija, kas palīdzēja nodrošināt Latvijas valstis tiesisko kontinuitāti trimdā.[5]
Lai gan Latvijas trimdas valdības izveidošana neizdevās, J. Rancāna ieguldījums Latvijas valsts izaugsmē nemainās. Neatkarīgās Latvijas valsts idejas kontekstā, viņš Latvijas Neatkarības kara (1918-1920) laikā piedalījās Latvijas ārpolitikas veidošanā, palīdzot pirmajam Latvijas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam izveidot diplomātiskās attiecības ar Vatikāna pāvestu Benediktu XV 1919.-1921. gadā. Latvijas iekšpolitikā J. Rancāns izveidoja Rīgas arhibīskapa sēdekli, apvienojot Kurzemes un Zemgales kultūrvēsturisko novadu Romas katoļus ar Latgales Romas katoļiem. Lai gan latvieši pamatā ir luterāņi, Romas katolicismam bijusi arī svarīga loma latviešu tautas saliedētība.[6] LU vēstures kontekstā, LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes izveidošana 1938. gadā notika saskaņā ar 1922. gada 30. maijā noslēgtā Latvijas-Vatikāna konkordāta papildinātu konvenciju, kas pēc Romas pāvesta Pija XI atļaujas ļāva piešķirt akadēmiskos grādus pēc Apustuliskās konstitūcijas Deus scientiarum Dominus. Tādējādi LU ieguva leģitīmas tiesības sagatavot Romas katoļu mācītājus pēc Vatikāna standartiem, realizējot dziļāku Latvijas Romas katoļu baznīcas integrēšanos starptautiskajā mērogā ar citām pasaules Romas katoļu baznīcām.[7]
J. Rancāna Romas katolicisma faktoram bijusi ne tikai svarīga loma Latvijas politiskajā, bet arī akadēmiskajā dzīvē. Būdams LU Romas katoļu fakultātes dekāns un profesors, viņš gādāja par Romas katolicismu latviešu studentos, sevišķi no Latgales. Piemēram, latviešu studentu korporācija Lacuania piedalījās svētku reizes ar dievkalpojumu, ko vadīja pats J. Rancāns; J. Rancāns ir Lacuania goda vecbiedrs (goda filistrs). Lacuania korporanti bieži apmeklēja Romas katoļu baznīcu, kur kuplā skaitā piedalījās dievkalpojumos sakarā ar Romas pāvesta Pija XI nāvi un pāvesta Pija XII 40 priesterības gadu atceri.[8] Latvijas-Vatikāna attiecību stiprināšanas ietvaros, Lacuania piedalījās Romas pāvesta sūtņa un Vatikāna diplomātiskā korpusa vecākā Latvijā arhibīskapa Antonī Cechinī bērēs 1935. gada martā. Neskatoties uz faktu, ka J. Rancāns apvienoja Kurzemes un Zemgales Romas katoļticīgos, pašā studentu korporācijā pastāvēja nerakstīts novadniecības princips – apvienot visus LU studentus un absolventus no Latgales, un oficiālā valoda bija latviešu valodas latgaliešu dialektā.[9]
Ņemot vērā J. Rancāna ietekmi Lacuania, atjaunotajā Latvijas valstī 1995. gada 3. jūlijā Lacuania ar latviešu studenšu korporāciju Aurora (apvienoja LU latviešu studentes no Latgales) un latviešu Romas katoļu studentu un akadēmiķu apvienību Dzintars pildīja goda sardzes pienākumus Rīgas arhibīskapa Jāņa Pujāta vadītajā bīskapa J. Rancāna mirstīgo atlieku pārapbedīšanas ceremonijā Sv. Jēkaba katedrālē. Kad J. Rancāna mirstīgo atlieku šķirsts tika pavadīts līdz Aglonas bazilikai, tas tika novietots kriptā. Mirstīgo atlieku šķirsta novietošanā Aglonas bazilikas kriptā goda sardzes pienākumus pildīja Lacuania korporanti, un pašu procesiju vadīja J. Pujāts.[10]
LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456
Papildus informācija:
«Prezidents no Zaļmuižas» – bīskaps Jāzeps Rancāns
Jāzeps Rancāns. Valdnieks bez valsts
Jāzepa Rancāna portreta atklāšana Saeimas priekšsēdētāju portretu galerijā
Kapustāns, Jānis (red.). Lacuania – 70. Rīga: SIA “N.I.M.S.”. 1999, 231 lpp.
Ar citām Neizmirstamajām biogrāfijām aicinām iepazīties šeit.
[1] Latviešu katoļu uzsaukums 1947. gada 26. oktobra Eslingenes Latviešu kolonijas padomes vēlēšanām.
[2] Eslingenes Latviešu kolonijas padomes vēlēšanu uzsaukums latviešu bēgļiem 1947. gada 18. oktobrī.
[3] Dreksnis, E. B., Beķere, Kristīne. Latviešu trimdas loma valsts neatkarības idejas uzturēšanā (1945-1991). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 237. lpp.
[4] Lerhis, Ainārs. Latvijas Republikas diplomātiskais dienests – Latvijas de iure pastāvēšanas apliecinājums (1940-1991). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 207. lpp.
[5] Zunda, Antonijs. Feldmanis, Inesis. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā: Baltijas jautājums 1940-1988 (2. sējums). Rīga: Jumava. 2017, 66. lpp.
[6] Šilde, Ādolfs. Pirmā Republika: Esejas par Latvijas valsti. New York: Grāmatu Draugs. 1982, 274. lpp.
[7] Šilde, Ādolfs. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. New York: Grāmatu draugs. 1985, 357.-358. lpp.
[8] Kapustāns, Jānis (red.). Lacuania -70. Rīga: SIA “N.I.M.S.”.1999, 19. lpp.
[9] Turpat, 18. lpp.
[10] Turpat, 62.-63. lpp.
