Akadēmiskais centrs
Pilistvēres jeb Pillistfer akmens meteorīts LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir viens no interesantākajiem Baltijas valstīs atrastajiem – tas pieder pie retas akmens meteorītu grupas (E tipa hondrīts), tā krišanai bija daudz liecinieku, ietriecoties atmosfērā tas sadalījās un gabali nokrita plašā teritorijā, bet galvenais, tas ir vienīgais zināmais “āmurs” no visiem Baltijā kritušajiem meteorītiem.
1863. gada 8. augustā pl.12:30 Igaunijā, Pilistvēres ciema apkārtnē nolija akmens meteorītu lietus – pavisam krita 8 gabali, bet atrasti uz šo brīdi tikai 4 no tiem. Tā kā šie meteorīti nokrituši diezgan plašā teritorijā, bez nosaukuma Pilistvēre tiem pieņemts pievienot arī konkrētās krišanas vietas nosaukumu - Kurla, Aukoma, Vahhe un Saviauka. Tie doti pēc kritienu vietām tuvāk esošo zemnieku māju nosaukumiem. Kopējā meteorīta masa bija 23,25 kilogrami.
Kurlas meteorīta krišanas liecinieki bija brāļi Juhans un Andress Steinbergi, kas strādāja savā labības laukā. Dzirdējuši troksni, tad redzējuši, kā no debesīm krīt melns objekts un trāpa netālajā krodzinieka saimniecības ēkā. Tajā iekšā bijuši cilvēki, kas no trokšņa un dūmiem pārbijušies un izskrējuši ārā. Kad uguns tā arī nav parādījusies un dūmi izklīduši, cilvēki gājuši atpakaļ skatīties, kas noticis. Viņi konstatējuši caurumu jumtā virs cūku aploka, sākumā domājuši, ka tur trāpījis zibens. Neviens dzīvnieks nebija cietis, toties atradās akmens gabals, ko vietējais mācītājs A. Mikvics (A. Mickwitz) pasludināja par meteorītu. Tā svars bija 3950 grami. Šis arī ir slavenais igauņu “āmurs” - meteorīts, kurš trāpījis kādā objektā, vai tā būtu māja, mašīna vai tikai pastkastīte. Paši retākie un unikālākie “āmuri” ir tie kas uzkrituši dzīvām būtnēm. Šobrīd Kurlas meteorīts atrodas Tartu Universitātes Ģeoloģijas muzejā (kur tas veiksmīgi atgriezies pēc zādzības 1995. gadā).
Aukomas meteorīta krišanu no 500 metru attāluma redzēja zemnieki Andress Paks un Hanss Maci, kas arī strādāja labības laukā. Dzirdējuši lielgabala šāvienam līdzīgo troksni, tad šņākoņu, tad triecienu un eksploziju. Līdz pat zemei stiepusies melnu dūmu strēle. No trieciena zeme nodrebējusi. Nobijušies un pētīt kritiena vietu uzreiz nav gājuši, tikai pēc 4 stundām Andresu uz notikuma vietu aizvilkusi viņa ziņkārīgā māsa. Abi atraduši dziļu bedri, tajā akmeni, apkārt izsviesto augsni, akmeņus un mālu gabalus. Akmens bija tā ietriecies zemē, ka to izdevās dabūt ārā tikai ar laužņa palīdzību. Andress atradumu aiznesis baronam Ričardam Fitingshofam (Richard Victingshoff), kas to savukārt uzdāvinājis Tartu universitātei. Meteorīts svēra 10 kilogramus un 741 gramus.Viens paraugs no šī meteorīta (33,5 gramus smags) glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas meteorītu kolekcijā.
Vahhes meteorīts – zemniece Katerine Kippere grābusi sienu savā piemājas laukā, kad atskanējis briesmīgs troksnis. Katerine nobijusies un aizskrējusi uz mājām, vēlāk dzirdējusi no apkārtējiem par “debesu akmeņiem”. Tikai pēc 3 dienām viņa atradusi savā laukā bedri un tajā akmeni. Tā kā Katerine jau bija dzirdējusi no apkārtējiem, kas tas ir, tad 19. augustā viņa aiznesa akmeni jau pieminētajam mācītājam A. Mikvicam, kas tālāk savāktos meteorītus nodeva A. Keiserlingilam (A. Keyserlingile), kurš visus atradumus nogādāja Tartu universitātē.
Saviauka meteorīta krišanu redzēja veseli septiņi zemnieki un vagars, kas strādāja labības laukā. Viņi dzirdējuši lielgabala šāvieniem līdzīgus trokšņus – vienu ziemeļu pusē un vēl trīs dienvidrietumos. Viņi redzējuši divus krītošus objektus, dūmus, bet atrasta tika tikai viena krišanas vieta ar bedri.
Lielākā masa Pilistvēres meteorīta šobrīd atrodas Tartu Universitātes Ģeoloģijas muzejā. 1995. gadā vairāki nelieli meteorīta gabali tika nozagti un pārdoti kādam amerikāņu kolekcionāram, bet izmeklēšanā tika konstatēts, ka pārdevējs bijis muzeja kurators. Muzejs griezās pie kolekcionāra ar paziņojumu, ka meteorīts ticis nozagts un prasīja to atpakaļ. Daļu kolekcionārs atdevis, bet no visa nopirktā šķirties atteicās. Par otru zādzības gadījumu Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas darbinieki dzirdēja viesojoties Tartu Universitātes Ģeoloģijas muzejā 2011. gadā no viena tā darbiniekiem. Prāvu ekspozīcijā izstādīto Pilistvēres gabalu nozagusi grupa, kurā bijuši ar universitāti saistīti cilvēki. Tie arestēti, meteorīts atgūts, bet līdz tiesai vainīgie izlaisti brīvībā. Muzeja dežurante vienu no zagļiem ievērojusi atkal staigājam pa muzeju, tāpēc togad ekspozīcijā bija novietota meteorīta replika, bet oriģināls glabājās fondu telpas seifā. Kādēļ tieši šis meteorīts izraisījis tādas kaislības, kad turpat blakus bija izstādīti paraugi no visā pasaulē slaveniem meteorītiem? Iespējams tā retā tipa dēļ - E tipa hondrīta meteorītu pasaulē ir tikai apmēram divi simti!
Raksta sagatavošanai izmantots:
Кринов Е. Л. Метеориты. М.- Л.: Издательство АН СССР, 1948. Стр. 220-234
Papildus informācija
