Akadēmiskais centrs
Bernards Kudiņš ir Latvijas Universitātes fonda Prof. E.Felsberga piemiņas stipendiāts. Bernards studē Humanitāro zinātņu fakultātē Vācu filoloģiju maģistra kursā. Bernards savu degsmi darboties ieguva pareizajā laikā, satiekot īstos cilvēkus sev blakus, ar "Degošām acīm" - tādus pašus, kāds ir viņš pats.
Ar ko tu nodarbojies pašlaik?
Patlaban atrodos lauku māju vientulībā, ko ar ārpasauli savieno tikai internets un sakaru torņa ugunis pie apvāršņa. Tur studēju attālinātā režīmā, rakstu dzeju un tulkoju vācu, senvācu un igauņu dzejnieku darbus. Atpūsties palīdz grāmatas, sintezatora spēle un mūzikas klausīšanās.
Pastāsti par savu pētījumu - ar ko tas ir unikāls?
Nav viegli izteikties par vienu pētījumu, jo nodarbojos ar vairākiem, kuriem savā starpā ir maz saistības, taču pastāstīšu par prioritārāko. Šī pētījuma tēma būtībā ir neizsmeļama, tāpēc ka to iespējams apskatīt no vairākām perspektīvām un, laikiem ejot, interpretēt no jauna. Arī tāpēc, ka pētāmo parādību var attiecināt uz bezgalīgi daudziem tekstiem no dažādiem laikmetiem un kultūrām, tomēr pašreizējā fāzē koncentrējos uz senvācu cilmes tekstiem, lai nonāktu pie vismaz aptuvena priekšstata par to pieraksta valodas ritma un melodijas esenci. Šobrīd pētu ritmiskās vienības vidusaugšvācu eposā “Nībelungu dziesmā”, par kurām tradicionāli pastāv uzskats, ka tās aprobežojas ar rindas un panta līmeni. Šī viedokļa paudējiem savā ziņā ir taisnība, jo valodas ritms kā dzejisku tekstu fenomens sākas ar zilbju akcentēšanu vai neakcentēšanu un seko noteiktai shēmai, kas vienas rindas ietvaros iegūst konkrētus apveidus jeb “ritma zīmējumu”. Šis “rāmis” ir noslēgts un katras nākamās rindas sākumā atkārtojas, tam ir rekurenta iedaba. Ja ritms izmainās, tas parasti notiek panta “rāmī”. Dzejiska valoda balstās uz konkrētu vienību cikliskumu, no tā rodas valodas un teksta melodija. Tomēr episko tekstu pētnieki līdz šim nav pieļāvuši, ka varētu pastāvēt arī “gatavas” ritma vienības, kas lielākas par zilbi – vārdi, to savienojumi un pat veseli teikumi –, un lielākas ritmiskas struktūras – pantu kopas, kuras ievada un saista jau minētās vienības un kuras varētu uzskatīt par marķieriem vairākām no tā izrietošām parādībām. Tāpat turpinu pētīt īpašvārdu lomu teksta ritmizēšanā, kā arī īpašības vārdu atkārtošanos zināmos “rāmjos”, kas sasaucas ar lielajām atkārtojuma formulām tekstā. Mans uzdevums ir izpētīt šos fenomenus, izmantojot jaunas metodes, piemēram, elektronisku datu ievākšanu un analīzi, kas nebija iespējamas pirms simts gadiem, kad tika uzsākti pētījumi šajā virzienā. Tāpat nākas vēlreiz izvērtēt tolaik tapušos tekstu ritma un melodijas pētījumus un izvairīties no klupšanas akmeņiem, pret kuriem atdūrās (un diemžēl arī pakrita!) tādi ievērojami pētnieki kā Edvards Zīverss.
Kāds ir tava pētījuma darba mērķis?
Pētījuma mērķis ir veikt pagriezienu episko tekstu izpētē un rast nebijušu pieeju to analīzē. Paredzu, ka tā nākotnē varētu kalpot ne vien senvācu, bet arī cittautu seno tekstu pētīšanā, un palīdzētu saskatīt saistības starp tiem senāko starpkultūru un valodu kontaktu līmenī. Ar šo pētījumu ceru sasniegt vairākus mērķus: gūt lielāku skaidrību par dzejas valodas (un vispār autorvalodas) būtību un ar mūsdienīgu metožu palīdzību izstrādāt stratēģijas, ko varētu likt lietā poētisko tekstu tulkotāji un es pats, latviski tulkojot “Nībelungu dziesmu” un sensakšu “Hēliandu”, papildināt un atjaunot E. Zīversa pārlaicīgās teorijas ritma un melodijas laukā ar modernu skatījumu, kā arī dot līdz šim nebijušu virzību episko tekstu tapšanas procesa un autorības pētījumiem, noskaidrojot noteiktu valodas līdzekļu izmantojuma īpatnības un to robežas tekstā.
Kā tavai zinātniskajai darbībai palīdzēs mecenāta stipendija?
To uztveru kā nozīmīgu pamudinājumu un atbalstu pētnieka nevieglajā misijā. Iztēlojos, ka mecenāta stipendija ir kā krietns ekipējums, dodoties apgūt neizzinātas teritorijas. Ar stipendiju paveras iespēja veltīt laiku vienīgi pētniecībai, par to jūtos ārkārtīgi pagodināts un pateicīgs.
Ko līdz šim jau esi paveicis savā pētnieciskajā darbā?
Nevaru lepoties ar ilgstošu pētniecības karjeru, taču dažādus “Nībelungu dziesmas” aspektus, galvenokārt no metrikas, melodijas un tulkošanas skatupunkta, pētu jau gandrīz divus gadus. Pirmais solis bija pētnieciskais darbs par personvārdu deminutīva formu atveidi, kura laikā patiesi sapratu, ar kādu materiālu jāstrādā turpmākos gadus. Nākamais bija pētījums par personvārdu un to pievārdu atveidi topošajā eposa latviskojumā, kas izvērtās par bakalaura darbu un zinātnisku publikāciju LU studentu konferencē, kura pašlaik ir sagatavošanā. Bakalaura darbs tika aizstāvēts ar izcilību, bet pie tā pētījumi neapstājas, lai gan esošie rezultāti “uz aci” šķiet ārkārtīgi glaimojoši un draud novest pie pašapmierinātības un pašpietiekamības. Tāds, manuprāt, nav pētnieka ceļš. Priekšā vēl daudz darba – tuvākais no tiem ir “Nībelungu dziesmas” latviskais atdzejojums, kas sokas visai lēni arī tāpēc, ka tas nemitīgi tiek pārstrādāts un uzlabots, ņemot vērā nule izpētīto.
Kāpēc, tavuprāt, ir svarīgi atbalstīt jaunos pētniekus?
Viens no galvenajiem iemesliem ir tas, ka jaunais pētnieks, saņemot atbalstu, jūtas saņēmis atzinību un novērtēts. Tas dod spēku turpināt iesākto, jo sevišķi brīžos, kad liekas, ka esi apmaldījies pats savā galvā un varbūt pat pārstāj ticēt, ka ir vērts strādāt tālāk. Vēl viens svarīgs aspekts ir materiālais atbalsts. Pētnieki (pretēji vispārpieņemtam uzskatam!) nav akmens dievi vai jogi, kas spēj pārtikt no pašiedvesmas. Arī pētnieka mirstīgā miesa prasa ieguldījumus, un, ja nav finansiāla balsta, ātri vien sadeg paši sava prāta liesmās. Tā kā zinu, cik viegli tas var atgadīties, man ir liela cieņa pret tiem, kas sniedz atbalstu zinātniekiem viņu ceļa sākumā.
Zinātne un pētniecība ir specifiska nozare, kas tev palīdz tajā darboties ar degošām acīm?
Manā gadījumā degsmi darboties ir devuši pareizajā brīdī satiktie pareizie cilvēki, lielākoties no LU HZF Ģermānistikas nodaļas. “Degošas acis” – un es šeit nedomāju jauna studenta maksimālismu – pirmoreiz piedzīvoju pirmā kursa otrajā semestrī, kad jau skaidrāk sāku apzināties, kurš no ģermānistikas virzieniem mani interesē visvairāk. Tā bija smaga izvēle, jo ikviens no tiem – vai tā būtu valodniecība, literatūrzinātne, tulkojumzinātne, socio– vai psiholingvistika – likās kā atbilde uz lielajiem jautājumiem, kas mani nodarbinājuši, kopš apzinājos sevi piederīgu ģermānistikai. Gandrīz katrs kurss bija kā atslēga uz pasaules šifru, uz lielo noslēpumu, ko ilgojos izdibināt. Šajās dienās ceļi krustojās ar profesori Dzintru Leli-Rozentāli, ar kuru pirmajā tikšanās reizē bez apstājas norunājām gandrīz stundu, tā ka pat nepamanīju, ka esmu laupījis gan sev, gan profesorei visu atvēlēto pārtraukumu. Pēc šīs sarunas jutu, ka izvēle nosvērusies par labu valodniecībai (ģermāņu un ne tikai). Mūsu sabiedrība turpinās līdz pat šai dienai, un patiešām priecājos, ka tā, jo profesore Lele-Rozentāle kļuva par mana bakalaura darba, par kura tēmu brīžiem nopietni šaubījos, vadītāju un patīkamu sarunu biedreni katrā ar valodniecību un pētniecību saistītā jomā. Tāpat ievērojama loma manā degsmē ir nodaļas vadītājai profesorei Inetai Balodei un profesorei Tatjanai Kuharenokai, kuras gan pārstāv atšķirīgus filoloģijas novirzienus, tomēr ne mirkli nav pārstājušas ticēt manai varēšanai un nākotnei Ģermānistikas nodaļā. Viņām abām lai liela pateicība par uzklausīšanu, padomiem un izpratni!
Ko tu ieteiktu topošajiem zinātniekiem, kolēģiem, stipendiātiem?
Mans ieteikums, kas varbūt nav sevišķi oriģināls: esiet stipri un cīnieties! Smagākās cīņas bieži vien ir pašam ar sevi, taču tas pieder pie domātāja un nerimšas ceļa. Dažreiz ir labi uzreiz nesasniegt visu plānoto, bet apstāties, nogaidīt un tad doties tālāk ar pilnu jaudu.
