Akadēmiskais centrs
LU Muzeja mēneša priekšmets aprīlī ir mežirbes Tetrastes bonasia izbāzeņu pāris no Latvijas putnu faunas ekspozīcijas. Tie ir divi, mātītes un tēviņa, izbāzeņi, montēti uz kopējas pamatnes. Tos muzejam 2005. gadā izgatavojis toreizējais muzeja darbinieks, pazīstams ornitologs un taksidermists Valdis Roze. Pavisam kopā viņš LU Muzejam pagatavojis vairāk nekā 250 dzīvnieku izbāzeņu. Mūsdienās taksidermija, t.i. dzīvnieku izbāzeņu izgatavošana, no amatniecības nozares jau kļuvusi par mākslas nozari. Dzīvniekus atveido dabiskās pozās, tie izskatās līdzīgi dzīvam dzīvniekam. Iepriekšējos gadsimtos nebija pietiekami labas metodes dzīvnieku uzpozēšanai, bija arī tendence lielākos zvērus attēlot kā negantus plēsoņas, kurus cilvēks pieveicis. Vēsturiski izbāzeņu gatavošana radusies no mednieku vēlmes palepoties ar savām trofejām. Mūsdienās tiem ir tāda pati loma kā gleznām un skulptūrām, kas parāda dabas skaistumu.
LU Muzejs mežirbi mēneša priekšmetam izvēlējies atsaucoties Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) ierosmei, kas šim putnam ir piešķīrusi gada putna titulu. Savukārt, LOB izvēli noteicis konstatētais satraucošais mežirbju skaita lejupslīdes fakts: laikā no 2005. gada līdz 2018. gadam Latvijas mežirbju skaits samazinājies gandrīz 10 reizes. Šī iemesla dēļ mežirbei izstrādāts sugas aizsardzības plāns 2017.–2026. gadam. (Strazds M. un Ķerus V., Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Rīga. 2017).
Mežirbei ir 12 pasugas, Latvijā sastopamas divas no tām. Latvijas dienvidu daļā sastopamas mežirbes ar brūnu muguru, pārējā Latvijas daļā – ar pelēku muguru. Mežirbe ir nometniece, tātad sastopama Latvijas mežos visu gadu, arī ziemā. Tai ir ļoti slēpts dzīves veids. Mežirbes sastopamas dažāda vecuma lapu koku, jauktos un egļu mežos. Skujkoku audzes šie putni apdzīvo salīdzinoši mazā skaitā. Mežirbes mājvietai izvēlas kritalām bagātas teritorijas ar biezu otro stāvu, pamežu un paaugu. Parasti tās apmetas strautu, upīšu vai citu nelielu neizžūstošu ūdeņu tiešā tuvumā. Izraugoties dzīvesvietu, mežirbes lūkojas, lai tajā būtu iespēja regulāri uzņemt gastrolītus – nelielus akmentiņus, kas koncentrējas putna muskuļkuņģī un palīdz sasmalcināt barību, savukārt siltajā sezonā mežirbēm būtiski apmierināt vajadzību vannoties smiltīs. Tām patīk aizaugoši izcirtumi. Sava nelielā auguma dēļ tās var brīvi pārvietoties vietās, kur ir biezs pamežs. Ogotāji un sēņotāji reti var ieraudzīt šo putnu, jo tas pirmais pamana cilvēku un cenšas paslēpties. Mežirbe ir viena no mazākajām rubeņu apakšdzimtā. Tās ķermeņa garums ir 35—37 cm, spārnu plētums 48—54 cm, svars 370—430 g. Mežirbes apspalvojums kopumā ir raibumaini pelēkbrūns. Lidojumā var redzēt, ka pelēkās astes spalvu galus rotā ar melnu punktiņi. Spārni brūnāki kā pārējais ķermenis. Tēviņam ir arī cekuls, kuru tas var pacelt, un melna pazode, ar baltām, kontrastainām malām. Mātīte ir nedaudz mazāka, cekuls ir īsāks, un tai nav melnās pazodes. Mežirbe barojas uz zemes, meklējot sēklas, graudus, ogas, asnus, pumpurus, ziedus un lapiņas.
Riesto mežirbes pavasarī, kad nokusis sniegs, bet pārus parasti izveido savlaicīgi – jau rudenī. Katrs mežirbes pāris izraugās sev individuālu apdzīvojamo teritoriju. Tajā parasti ir kāda īpaša vieta, kurā “kāzu” periodā, tupēdams uz prāvākas kritalas, savus vairākzilbīgos, stieptos, ļoti smalkos riesta svilpienus ik pa laikam pasaulē raida pāra tēviņš. Ligzda tiek ierīkota aprīļa nogalē vai maijā. To darina mātīte uz zemes starp zemsedzes augiem, parasti pie kāda augoša koka vai krūma, vai arī zem izgāzta koka stumbra.
Mežirbes pārtiek pamatā no augu sulīgajām daļām – asniem, lapu un ziedu pumpuriem, lapām, arī ziediem, augļiem un sēklām. Ligzdošanas laikā tās barojas arī ar kukaiņiem, kas atrodas uz zemes - skudras, kāpuri, kodes, bites, tauriņi un citi kukaiņi. Dējumā ir 7—11 olas. Perēšana ilgst 23—27 dienas. Par cālēniem rūpējas tikai mātīte, tomēr tēviņš pieskata apkārtni. Mežirbes cālēni ir ligzdbēgļi. Jau tūlīt pēc izšķilšanās tie seko mātei, kas tos apsargā un vēsā laikā sasilda. Jau no pirmās dienas cālēni paši meklē barība, tie barojas ar kukaiņiem. Paaugoties to barība dažādojas. Lidot tie sāk pēc 15—20 dienām. Cālēni paliek kopā ar māti līdz rudenim, tad tie sadalās pa pāriem vai dzīvo vienatnē.
Mežirbes, kā arī laukirbes un baltirbes, izbāzeņi skatāmi LU Muzeja zooloģijas ekspozīcijā Kronvalda bulv. 4. Ekskursijas iepriekš piesakāmas: muzejs@lu.lv.
Par mežirbi vēl var lasīt:
Ķerus V. Kā mežirbei klājas Latvijas mežos.
