LU Dabas mājā ekspozīcijā "Latvijas minerāli" apskatāms Biržu meteorīta fragments

Dmitrijam kopš bērnības bijusi liela interese par mineraloģiju, īpaši par Latvijas minerāliem, kā arī kosmosa minerāliem, kas ir sastopami meteorītu sastāvā. Tāpēc ilgus gadus ir bijusi vēlme - savā privātkolekcijā iegūt arī kāda vietējā meteorīta fragmentu, kuram būtu īpaši nozīmīga vērtība.

Informācija par Latvijas meteorītiem ir, taču sabiedrība nav pietiekami informēta par vietējām dabas vērtībām. Iespējams, tas saistīts ar to, ka visi zināmie Latvijas meteorīti nokrituši diezgan sen, 19. gadsimtā, kā arī ar to, ka pat lielākajos Latvijas muzejos, izņemot pāris izņēmumus, nav neviena eksemplāra. Diemžēl visu Latvijas meteorītu fragmenti ir vēsturiski pārstāvēti ārvalstu muzejos, kā arī privātkolekcijās. Dmitrijs aizrautīgi pievērsties minerālu ekspozīcijas tālākai attīstībai un rāda plašākam interesentu lokam patiešām nozīmīgu, gandrīz aizmirstu Latvijas mineraloģijas daļu, kas saistīta ar meteorītiem.

   Visi interesenti laipni gaidīti apskatīt abus Latvijas teritorijā atrastos meteorītus - 
stikla vitrīnā 2. stāva gaitenī pretim 223. auditorijai, LU Akadēmiskā centra Dabas mājā, Jelgavas ielā 1, Rīgā-Torņakalnā.

Biržu (Buschhof) jeb Leimaņu meteorīts
1863. gada 2. jūnijā ap pulksten 7.30 no rīta pie Žeikaru mājām (tolaik Sehnicker-Gesindes muižas), kas tagad atrodas mūsdienu Leimaņu ciema apkaimē, laukā nokrita Busschhof meteorīts. Tā svars bija aptuveni 5,2 kg un tas iegrima zemē pusmetru dziļumā. Nokritušais kosmiskais ķermenis pazīstams ar nosaukumiem - Biržu, Leimaņu, Bullīšu, kā arī Žeikaru meteorīts. Tomēr, lai novērstu pārpratumus, ieteicams izmantot nosaukumu – Biržu (no oficiāla un vēsturiska nosaukuma - Buschhof).

Meteorīta sastāvs un izcelsme
Meteorīts pieder pie parasto hondrītu klases - L₆. Hondrītu sastāvs ir gandrīz identisks Saules ķīmiskajam sastāvam, izņemot vieglās gāzes, piemēram, ūdeņradi un hēliju, tāpēc tiek uzskatīts, ka hondrīti veidojušies tieši no Saulei apkārt esošā protoplanētu mākoņa, kondensējoties primārai vielai un noblīvējoties akrēcijas laikā ar temperatūras ietekmi pirms 4,5 miljardiem gadu. Par Biržu meteorīta piederību pie L grupas hondrītiem norāda tā kopējais dzelzs saturs (gan tīrradņu Fe, gan silikātu veidā), kas ir aptuveni 20–25%. Salīdzinājumā ar H meteorītu grupu, L grupai ir mazs tīrradņa dzelzs saturs un salīdzinoši neliels dzelzs oksīdu īpatsvars, bet lielāks nekā LL grupai. Samērā nelielais tīrradņu dzelzs saturs matricā nodrošina šai meteorītu klasei salīdzinoši vājas magnētiskās īpašības. L hondrītu grupas mātes ķermenis/ķermeņi nav zināmi, bet ticami kandidāti ir asteroīdi 433 Eross un 8 Flora vai Floras tipa asteroīdi kopumā. Buschhof meteorīts sastāv no olivīna (forsterīts-fajalīts) un piroksēnu grupas minerāliem, plagioklāza, kā arī no retākiem ieslēgumiem - kamasīta, taenīta un troilīta. Meteorīta sastāvā akcesoriskos daudzumos ir sastopami minerāli: hromīts, tīrradņa varš, izokubanīts, makinavīts. Iepriekš minētais koeficients 6 norāda, ka meteorīta vielai ir augsta metamorfisma pakāpe (no 3 līdz 7), kas norāda - klasiskā hondrīta struktūra ir vāji izteikta.

Biržu (Buschhof) meteorīts ir otrais Latvijā atrastais meteorīts pēc Līksnas (Lixna) meteorīta, kas nokrita 1820. gadā. Zināms, ka tiem sekoja vēl divi krišanas gadījumi - Neretas (Nerft) meteorīta kritiens 1864. gadā un Baldones (Misshof) metorīta - 1890. gadā. Baldones (Misshof) meteorīta fragments kopš 2023. gada novembra apskatāms ekspozīcijā “Latvijas minerāli”.

Meteorīta krišana
Pirmā ziņa par meteorīta kritienu parādījās 1863. gada 16. jūnijā laikrakstā Rigasche Zeitung, №127. Saskaņā ar nezināma autora ziņojumu laikrakstā, Buschoff muižā pie pilnīgi skaidrām debesīm un bezvēja, vairākas sekundes augšējos atmosfēras slāņos bija dzirdama caururbjoša skaņa. Tā tika sadzirdēta vairākas jūdzes apkārt, kam sekoja sprādziena troksnis un atbalss.

Doktora Bursi ziņojumā (Kurzemes literatūras un mākslas biedrības ikmēneša sēde Mītavā (mūsdienās Jelgavā) un pēc nedēļas izdevuma Inland, №49) norādīts, ka troksnis nāca no ziemeļiem un drīzāk no horizonta dziļuma, nevis no mākoņu augstuma. Detonācijas bija dzirdamas līdz 2½ un 3¼ jūdžu attālumā uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem (Daugavas virzienā) un 3-3½ jūdžu attālumā uz dienvidrietumiem no zemāk norādītās meteorīta krišanas vietas.

Ziņojuma fragments no Konstantīna Grēvinka darba 1864. gadā: “Tajā pašā dienā, pulksten 7 no rīta, mežzinis E. Zeits izgāja pie Buschhof mežniecības vārtiem. Debesis bija pārklātas ar augstiem un dažiem zemiem mākoņiem, pūta mērens ziemeļaustrumu vējš. Pulksten 7.30 viņš, viņa meita, strādnieks un gans dzirdēja dienvidaustrumu debesīs, aptuveni 40° virs horizonta, vispirms neparastu skaņu “bum”, līdzīgu sitienam pa turku bungām, un pēc tam 30 sekunžu troksni, kas atšķīrās no pērkona, un skanēja - “rererere, rororo, ruuuuu”. Nevienā no ziņojumiem nebija minēts par novērotu gaismu vai uguni.”

Gustava Roses ziņojumā teikts: “1863. gada 2. jūnijā ap pulksten 7.30 no rīta aptuveni 1 jūdzi uz dienvidaustrumiem no mežniecības, virs divu zēnu galvām laukā, nokrita no rietumiem uz austrumiem krītošs meteorīts.”

“Kosmisks ķermenis nokrita 21. maijā (pēc veca stila) pulksten 7.30 no rīta uz uzarta lauka, kas piederēja Gross-Buschhof muižai, pēc tam, kad bija dzirdama skaņa, līdzīga lielgabala šāvienam, ko pavadīja spēcīgs troksnis. Šo skaņu un troksni dzirdēja daudzi cilvēki, kas dzīvoja vairākas verstis apkārt. Meteorīta krišanu redzēja tikai divi zēni no Žeikaru mājām (12 un 13 gadu vecumā), kuri ganīja lopus. Debesis bija mākoņainas. Skaņa un troksnis nāca no ziemeļiem. Uguns parādība, piemēram, uguns bumba, netika novērota, lai gan troksnis piesaistīja novērotāju uzmanību uz ziemeļiem.  Zēni atradās aptuveni 150 vai 200 soļu attālumā no kosmiska objekta krišanas vietas. Viņi pie tā uzreiz nedevās, aizbēgot no lauka, jo domāja, ka uz viņiem šauj un devās uz tuvāko Žeikaru māju, kur pastāstīja atvaļinātam karavīram par notikušo. Karavīrs arī dzirdēja skaņu un troksni un pieļāva, ka tā varētu būt granāta vai bumba, kas nokritusi norādītajā vietā, un tai nevar uzreiz pieiet, jo tā varēja eksplodēt. Lai ievērotu piesardzību, tikai pēc stundas viņi devās uz krišanas vietu un uzmanīgi izraka akmeni, kas bija iedūries zemē pusmetra dziļumā, un līdz tam laikam tas vairs nebija silts, bet pilnībā atdzisis. Tas svēra 5 kg un bija pilnībā pārklāts ar melnu kūšanas garozu. Tika atrasts meteorīts vienā eksemplārā, kuru uzreiz sadalīja vairākos mazos gabaliņos. Vesels akmens nebija pilnīgi apaļš, ar gludām virsmām un izvirzījumiem, un pilnībā pārklāts ar vienmērīgu tumšu garozu.” 

Meteora krišanas liecinieks bija ganuzēns Mārtiņš Gērings. Krišanas vieta atradās 400 soļu attālumā uz dienvidaustrumiem no Žeikaru muižas, uz uzarta lauka ar pelēku, grants augsni. Bedre nebija vertikāla, bet slīpa, virzienā no rietumiem uz austrumiem, kas norāda uz meteorīta krišanas virzienu. No akmens tika atšķelti nelieli fragmenti, jo vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka debesu akmeņiem ir dziednieciskas īpašības. Atlikusī galvenā masa un viens mazs gabals svēra 4365,4 g un 59,75 g (kopā 4425,1 g jeb 10,8 mārciņas). 

Interesanti, ka Biržu meteorīta krišana sakrita ar Mēness aptumsumu, kas Leimaņos tika novērots 1863. gadā naktī no 1. uz 2. jūniju no plkst. 11.30 līdz aptuveni 3.00 un pats kosmisks ķermenis nokrita uz zemes pēc ap 4,5 stundām.

Meteorīta liktenis pēc krišanas
1863. gada 17. augustā Tērbatas (Tartu) Universitātes laikrakstā №189 ziņots, ka lielākā daļa no meteorīta atradās ģeologa Konstantīna Grēvinka rīcībā un īpašnieks iecerējis lielāko daļu no tās dāvināt Tērbatas Universitātes Mineraloģijas kabinetam. Vēlāk tika ziņots, ka universitāte saņēma Buschhof meteorīta 4365,4 gramu smagu paraugu, bet Jelgavas muzejam tika atstāts 59,75 g gramu fragments. 

Zināms, ka šobrīd lielākais 1018 gramu smags Biržu meteorīta fragments atrodas Igaunijā, Tartu universitātes kolekcijā. Latvijā kopējais zināmo paraugu skaits raksta publicēšanas brīdī sasniedz aptuveni 52 gramus. 8,7 gramu smags fragments atrodas ekspozīcijā “Latvijas minerāli”, LU Dabas mājā, savukārt, pārējie trīs meteorīta fragmenti un viens plānslīpējums - Meteorītu muzejā, Rīgā. Citi Biržu meteorīta fragmenti vēsturiski atrodas pasaules muzeju kolekcijās un privātkolekcijās. 

Zināmo Buschhof meteorīta fragmentu atrašanās vietas

1018 g – Tartu universitāte, Tartu, Igaunija

837 g – Dabas vēstures muzejs, Vīne, Austrija

449 g – Bosnijas un Hercegovinas Nacionālais muzejs, Sarajevo, Bosnija un Hercegovina

289 g – Fersmana mineraloģijas muzejs, Maskava, Krievija

171 g – Dabas vēstures muzejs, Londona, Apvienotā Karaliste

156 g – Amerikas Dabas vēstures muzejs, Ņujorka, ASV

99 g – Dabas vēstures muzejs, Prāga, Čehija

76,2 g – Ģeoloģijas muzejs PAN, Krakova, Polija

42,8 g (37 + 4,2 + 1,6 g + plānslīpējums) – Meteorītu muzejs, Rīga, Latvija (fragmenti atgriezās Latvijā no 2014. līdz 2023. gadam)

26,5 g (16,25 + 10,24 g) – Indijas Ģeoloģijas dienests, Kolkata, Indija

15 g – Mineraloģijas-petrogrāfijas institūts, Hamburgas Universitāte, Hamburga, Vācija

8,7 g - Ekspozīcija “Latvijas minerāli”, LU Dabas mājā, Rīga, Latvija (atgriezās Latvijā 2024. gadā)

Citi nelieli fragmenti ārvalstu privātkolekcijās (ap 70 g - 36,5 + 23,7 + 5,1 + līdz 5 g)

Pēc minētā saraksta, kopā ir zināms ap 3,258 kg no 4,425 kg, kas ir gandrīz 73,6 % no sākotnējās Buschhof meteorīta masas (pēc saskaldīšanas).

   Literatūra

Grewingk Constantin C.A. von, (1863). Baltische Meteorite, Dorpater Tagesblatt, 189, s. [4-6], August 1863.

Grewingk Constantin C.A. von, Schmidt Carl E.H., (1864). Ueber die Meteoriten-Fälle von Pillistfer, Buschhof und Igast in Liv- und Kurland (Mit zwei Tafeln und einer Karte.), Archiv für die Naturkunde Liv-, Ehst- und Kurlands, Erste Serie, Dritter Band, Dorpat 1864, s. 421-556.

Michael K. Weisberg; Timothy J. McCoy; Alexander N. Krot (2006). "Systematics and Evaluation of Meteorite Classification". In Lauretta, Dante S.; McSween, Harold Y. Jr. (eds.). Meteorites and the early solar system II. Foreword by Richard P. Binzel. Tucson: University of Arizona Press. pp. 19–52. ISBN 978-0816525621

Ramdohr, Paul (1972). The Opaque Minerals in Stony Meteorites. De Gruyter. doi:10.1515/9783112651025

Rose Gustav, (1863). Ueber zwei neue Meteoritenfälle, Annalen der Physik, 120, Bd. 196, 1863, s. 619-623.

Schweder G., (1863). Correspondenz-Nachricht aus Riga, über den Fall eines Meteoriten am 2. Juni, Wochenschrift für Astronomie, Meteorologie und Geographie, nr 29, 1863, s. 229-230.

   Interneta resursi

Oficiāla meteorītu datubāze “The Meteoritical Society” 

Wiki Meteoritica (poļu un vācu valodā)  

Mindat datubāze