Kas kopīgs kaķim un IT speciālistam? Intervija ar DF dekānu prof. Gunti Arnicānu žurnālā "Alma Mater"

• Lasīt žurnālu <link https: issuu.com universitate docs alma-mater_1-32lpp_preview_pa_lapam>"Alma Mater" elektroniski
• Intervija ar <link file:288973 download>prof. Gunti Arnicānu (.pdf)

 

Budžeta vietas ir, bet studentu – nav

  DF bakalaura programma “Datorzinātne” kļuvusi par darba devēju ieteiktāko studiju programmu 2017. gadā. Tāpat “Datorzinātne” šogad kļuvusi par vienu no populārākajām studiju programmām vienotajā uzņemšanā. Kā LU izdevies kļūt par labāko? Nekāda kardināla lēciena šogad nav bijis, viss ir aptuveni tāpat kā iepriekšējos gados. Var dažādi skatīties uz programmas popularitāti. Parasti saku, ka informācijas un tehnoloģiju (IT) nozarē ir trīs lieli spēlētāji: Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) un Transporta un sakaru institūts (TSI). Ja salīdzinām pēc studentu skaita, mēs esam trešajā vietā Latvijā. Mums vietu ir mazāk, bet mēs piedāvājam augstāku iespēju nišu un kvalitāti, līdz ar to mums ir samērā liels konkurss. Daudzi varbūt DF iesniedz dokumentus tāpēc, ka te ir budžeta vietas un zina, ka vēlāk būs labi apmaksāts darbs. Protams, ir arī tādi, kas pa īstam grib mācīties, taču mums ir liels atbirums, daudzi nespēj izturēt pirmo gadu. Daudzus gadus mums ir bijis neformāls spiediens no industrijas, aicinot pieņemt vairāk studentu. Mūsu pozīcija DF ir tāda, ka pašlaik neesam gatavi palielināt studentu skaitu, jo nav tādu apstākļu. Tad ir jābūt papildu pasniedzējiem, kas tiek galā ar lielāku studentu skaitu, bet tajā pašā laikā – no kurienes radīsies studenti? Visas IT budžeta vietas valstī netiek aizpildītas. Ja cilvēki atbirst, tad kāda jēga palielināt studentu daudzumu? Tāpēc esam palikuši pie tā, kāds mums ir, un obligāti netiecamies, ka mums jābūt pirmajiem vai otrajiem valstī pēc uzņemto studentu skaita. Cik studentu uzņemat fakultātē? Mēs uzņemam 220 bakalaura studiju programmā un 40 pirmā līmeņa profesionālajā programmā “Programmēšana un datortīklu administratori”. “Datorzinātne” un šī programma ir integrētas, pirmos divus gadus studenti mācās kopā, un būtībā ir vienalga, kurā programmā iestājušies. Tie, kas mācījās koledžā, iegūst diplomu, un lielākā daļa pēc tam turpina studijas 3. un 4. kursā. Tāpēc varam runāt par 260 studentiem, kas iestājas. Vēl bez datorzinātnēm DF piedāvā apgūt programmu “Dabaszinātņu un informācijas tehnoloģiju skolotājs”. Cik pieprasīta ir šī programma? Šo programmu pārvalda Ķīmijas fakultāte, kur gatavo skolotājus uzreiz divām specialitātēm. Piemēram, matemātiķis-informātiķis, matemātiķis-biologs vai matemātiķis-ķīmiķis. Gandrīz katram studentam atkarībā no tā, ko viņš izvēlējies, sanāk individuāls studiju kursu komplekts, ko viņš apmeklē šeit un citās fakultātēs. Jaunajā akreditācijā paredzēts, ka mums būs apakšprogramma “Didaktika” un gatavosim informātikas skolotājus. Kad students pabeigs mūsu studijas, viņš būs ieguvis bakalaura grādu datorzinātnē, bet ar specializāciju – didaktika. Skolā uzreiz mācīt viņš nevarēs, bet, vēl mazliet pamācoties obligātajos kursos, kas ir ne vairāk kā vienu semestri gari, kādā citā programmā LU vai pat citā augstskolā, kas var izsniegt pedagoga diplomu, viņš kļūst par pedagogu. LU joprojām ris diskusijas, kā labāk sagatavot pedagogus. Varu ieskicēt savu redzējumu. Labu skolotāju var izveidot, ja cilvēkam vispirms māca pedagoģiju un tad piemāca klāt konkrēto mācību priekšmetu. Vispirms viņš ir skolotājs un tad apgūst vēl kaut ko. Otrs ceļš – cilvēkam ir konkrētā profesija, piemēram, datoriķis un matemātiķis, un tad viņš piemācās klāt to, kas nepieciešams, lai mācītu skolā. Uzskatu, ka abi virzieni ir dzīvotspējīgi un abiem būtu jābūt nodrošinātiem. Pat ja tie būs tikai daži cilvēki, kas izvēlēsies didaktikas virzienu, tas būs vairāk nekā nekas, jo trūkst informātikas skolotāju.  

Lielākais dārgums – cilvēki

  Jūlijā jūs ievēlēja par Datorikas fakultātes dekānu. Kādas ir apņemšanās un mērķi jaunajā amatā? Te varam skatīties dažādus mērķus. Viens – ko darīšu fakultātē, otrs – ko darīšu personīgi. Slodze man būtiski pieaug, vismaz šajā rudenī, jo mācību slodzi man neizdevās samazināt. Tātad Datorikas fakultātē novērojams pasniedzēju trūkums? Uzreiz zibenīgi nevar nomainīt pasniedzējus. Pasniedzēju trūkums būs aktuāls, kad tas tuvosies kritiskajai robežai. Liela daļa pasniedzēju šeit ir entuziasti un nav aizgājuši uz industriju. Bieži mums pat pirmā gada studenti saka: “Pasniedzēj, jūs kā profesors saņemat daudz mazāk nekā es, 1. kursa students, industrijā...” Un ko atbildat studentam? Tāda ir reālā situācija, ka labi profesionāļi un mūsu pasniedzēji var strādāt paralēli vai uzreiz aiziet industrijā. Latvijā pasniedzēja atalgojums nav tāds, ka varētu droši konkurēt ar to, kas ir uzņēmumos. Līdz ar to svarīgākais dārgums mums ir cilvēki. Tie ir gan pasniedzēji, gan studenti. Man patīk iepriekšējā dekāna Jura Borzova aizgūtais skaidrojums, kas ir universitāte. Sākotnēji tā bijusi cilvēku kopiena, kuri ir pasniedzēji un studenti jeb skolēni. Pirmās universitātes ir attīstījušās dažādi: ir bijis elitārs klubiņš – profesori, kas ņem mācekļus, un pēc kāda laika ir izaudzis atkal jauns amata pratējs vai zinātnieks. Un ir bijis otrs ceļš, ka ir cilvēki, kas grib mācīties, būtībā studentu kopiena jeb korporācija, kas algo sev pasniedzējus. Primāri – studenti, kas pieņem pasniedzējus, kuri viņiem kaut ko iemāca. Jebkurā gadījumā universitāte nozīmē, ka tā ir kopiena ar cilvēkiem un tas ir dārgums. Ja no šāda skatupunkta raugāmies, arī pašlaik mums ir svarīgi pasniedzēji un studenti. Tas nozīmē, ka nedrīkstam pazaudēt tos pasniedzējus, kas mums ir. Jāveido pēc iespējas labi apstākļi, lai viņi nepazustu, jo pēdējos 20 gados, kā esmu novērojis, Universitātē pietiek būt pat kādam nelielam sīkumam, kad cilvēks pārtrauc nodarboties ar “labdarību” un aiziet pilnībā uz biznesu, domādams, ka varbūt vēlāk atgriezīsies, bet atgriešanās parasti nenotiek. Vai vēlaties aktualizēt atalgojuma jautājumu? Darba vide nenozīmē tikai atalgojumu. Daudzi ir gatavi strādāt par mazāku algu, bet svarīgi ir darba apstākļi – telpas, mikroklimats; ja ir labs kolēģu pulciņš, tas varbūt būs augstāk vērtējams nekā strādāšana sliktā kolektīvā, bet par lielāku samaksu. Ja algas nevaram ietekmēt, nedrīkst sabojāt pārējos apstākļus. Tomēr jāmēģina saprast, kas notiek ar atalgojumu. Ja studentu skaits ir tāds, kāds ir, ja paliekam pie tā paša, tas ir, valsts tuvākajā laikā nez vai palielinās finansējumu uz studentu, – līdz ar to ienākumu avoti var būt no citurienes: tie ir pētnieciskie projekti, kur mums nav viegli konkurēt ar ārzemniekiem, jo pasniedzēji mums šeit ir noslogoti citādāk nekā ārzemēs. Tur daudzās augstskolās profesoriem ir vairāki asistenti, kas iet uz laboratorijas darbiem, labo studentu darbus un tamlīdzīgi. Mēs pie tādiem spēles nosacījumiem šeit LU to nespējam nodrošināt. Man pašam ir jālabo visi darbi, un tas ir pats smagākais. Ja to nedarīšu, tad atkal vairs nevaru izdzīvot, un man ir jautājums, vai aizeju uz uzņēmējdarbību, vai man šeit ir jēga cīnīties? Tāpēc jāmeklē papildu projekti un finansējums. Tāpat mēģināšu meklēt ceļus, lai pēc iespējas samazinātu studentu atbirumu. Meklēsim citas mācību formas, mēģināsim vairāk “apčubināt mūsu klientus”. Varbūt atbiruma iemesls ir tāds, ka students vienkārši nevar pavilkt studijas? Daudziem tā ir, bet pašlaik nav zināmas likumsakarības, jo pazūd arī spējīgi studenti. Daudzi domā, ko te daudz mācīšos, daudz ko jau protu, man jau maksā. Patlaban ar savām zināšanām kaut ko nopelni, bet viss strauji attīstās, pēc pieciem līdz desmit gadiem ar šādām zināšanām nākotnes intelektuālās sistēmas nespēsi uzbūvēt. Ilgtermiņā skatoties, tomēr vajadzētu pabeigt mācības. Mums ir cilvēki, kas ir atbiruši un pēc kāda laika atgriežas un saka – jā, es tomēr sapratu, ka man ir jāpabeidz un jāmācās. Jāmēģina meklēt varianti, pat ja cilvēks viena gada vietā pabeigs divus, tas arī ir būtiski, jo tad viņš ir lielāks profesionālis.  

Programmētāji ir... kaķi

  Minējāt, ka svarīga ir telpa un vieta, lai noturētu cilvēku. Kādas perspektīvas fakultāte saredz Akadēmiskajā centrā Torņakalnā? Pašreizējās diskusijas, kas ir fakultātes iekšienē, pārsvarā ir pretrunā tam, kāda ir oficiālā Universitātes nostāja. Mēs negribam pārcelties. Mani visvairāk baida, ka Datorikas fakultāte varētu sagrūt. Kāpēc tā? Lai aizkļūtu uz Torņakalnu, nepieciešams daudz vairāk resursu. Pasniedzēji, kas strādā šeit, vienkārši uz turieni vairs nebrauks, jo šeit viņi var izskraidīt, tāpēc šos cilvēkus varam pazaudēt. Pārbraukšana tur nebūs labākais variants. Daudzi studenti, kā jau minēju, strādā. Pasniedzējiem ar studentiem bieži vien ir individuālais darbs, kad studenti vienojas, ka pusdienu pārtraukumā vai pēc darba pulksten 20.00 vai 21.00 saskrienas uz satikšanos. Daudzi strādā VEF rajonā, Brīvības ielu var izbraukāt, viss notiek ātri. Protams, daudzi ir arī sajūsmā, īpaši 1. kursa studenti. Jā, tur ir interesantāk, jaunāka vide – līdz tam brīdim, kad tu nestrādā. Brīdī, kad lielākā daļa studentu jau strādā un ir jāskrien uz mācībām, tad primārais varētu būt – cik ātri turp tieku? Un, ja mācības sāk traucēt darbam, tad, mācības, piedodiet!… Ir daudz šādu argumentu, kas ir ļoti riskanti, lai fakultāte varētu eksistēt. Pārejai uz Torņakalnu ir savi plusi un mīnusi. Kurš uzvarēs šajā jautājumā? Veselais saprāts. Tad, kad izdosies atrast kaut kādu “vilks paēdis” risinājumu. Kaut kāds kompromiss ir jāmeklē. Protams, var izdot rīkojumu: jums tur jāpārceļas, bet IT cilvēki, programmētāji, bieži vien tiek asociēti ar kaķiem. Kaķis ir nedresējama un faktiski nevadāma būtne. Par datoriķu un IT projektu pārvaldību bieži vien pat grāmatās raksta, ka ir liela problēma, kā savaldīt IT speciālistus un programmētājus, kas, lūk, ir kaķi. Ir pat grāmata “Kā ganīt kaķus”, īstenībā tas ir “Kā vadīt IT projektus”, tāpēc ka programmētāji, līdzīgi kā mākslinieki, ir nevadāmas būtnes. Viņiem grūti sevi piespiest, lai ierastos darbā pulksten 9.00; ja viņi ierodas pulksten 11.00 vai 12.00, tad tas taču, pēc viņu domām, ir normāli... Ja būtu tik vienkārši Latvijā atrast citus pedagogus un zinātniekus, kas gatavi strādāt, tad nebūtu problēmu. Tie, kas gribēs, pārcelsies, tie, kas negribēs, nepārcelsies. Var gadīties, ka tas ir pārspīlēti, lielākā daļa tomēr pāriet, un visi ir apmierināti, bet tikpat labi viss var nobalansēt citādi.  

Mērķis – būt pievilcīgākiem ārzemnieku acīs

  Vai vēl bez cilvēkresursiem vēlaties kaut ko izvirzīt pie mērķiem? No vienas puses, mūs ļoti daudz kur slavē – laba fakultāte, labas programmas, darba devējiem esam pirmajā vietā, un mūsu programmas tiek viegli akreditētas. Starp citu, ar lielu ticamību DF pēc pāris mēnešiem atkal iegūs Eiropas kvalitātes zīmes akreditāciju uz pieciem gadiem. Būsim vieni no retajiem, kuriem akreditāciju uzreiz dod uz pilnu termiņu. Mēs bijām pirmie Eiropā, kam iedeva piecu gadu akreditāciju ar pirmo piegājienu. No vienas puses, viss ir labi, bet tajā pašā laikā zinām visu to, ko mums vajag attīstīt. Tas, ko esmu uzņēmies kā dekāns, – mums jācenšas zinātniskajiem projektiem dabūt finansējumu. Andris Ambainis mums ir spēcīgs kvantu skaitļošanā, bet būtu labi, ja arī citi virzieni taptu pietiekami spēcīgi un pamanāmi. Kādas jaunas virsotnes Datorikas fakultāte varētu sasniegt pētniecībā? Svarīgi, lai mūs pasaulē pazītu vēl pēc citiem virzieniem. Mums cilvēkresursi ir ļoti mazi. Pasniedzēju ir vairāki desmiti, bet viņi lielākoties šeit ir uz pusslodzi vai pat mazāk. Ja mēs reducējam, ka varam salasīt padsmit cilvēku, tad zinātnē mums ir mazāk nekā 20 cilvēku jauda mēnesī. Ir izveidots plāns, ka vajadzētu būt 20 vai 25 cilvēku pilna laika ekvivalentam, tas ir, to kopējā slodze zinātnē. To panākt būs liels izaicinājums. Slodzē ietilpst ne tikai profesori, bet arī zinātniskie asistenti, pētnieki, kuri tikai sāk darboties. Ar 20 cilvēkiem daudzos virzienos ļoti daudz ko nevar sasniegt. Un būsim reālisti, tie cilvēki pēkšņi neuzradīsies. Vēl būtiski no attīstības viedokļa – gribētos piesaistīt vairāk ārzemju studentu bakalaura programmā. Pašlaik viņu mums ir diezgan maz un viņi mācās latviešu valodas programmā. Pirmo gadu viņi mācās angliski, apgūst latviešu valodu un tad turpina mācīties latviešu valodā. Angļu valodā var kārtot pārbaudījumus, tomēr neviens lekcijas vairs negarantē angļu valodā. Mēs gribētu kaut kā atrast finansējumu cilvēkresursiem, lai nākamā gada septembrī varētu palaist vienu apakšvirzienu un visus četrus gadus mācīt angliski, tādējādi kļūdami pievilcīgāki ārzemniekiem. Jau tagad interese no ārzemniekiem ir liela, bet, kad viņi uzzina, ka pēc tam trīs gadus ir jāmācās latviešu valodā, interese zūd. Vai ārzemju studentu piesaiste nav aktuāls jautājums visās Universitātes fakultātēs? Tas ir mērķis, kas jāsasniedz. Skaitlis, kas mums ir jāsasniedz, ir fantastisks. Tas ir – vairāk nekā 100 ārzemju studentu. Mums bakalaurus pašlaik pabeidz 80 studenti, un kā lai pēc diviem gadiem būtu 100 ārzemju studentu? Piedodiet, tam nav nekāda pamatojuma. Skaitlis ir nereāls, bet mēs darīsim, ko varēsim, lai principā šeit studenti parādās. Ja būs vairāk maksas studentu, viņi kaut ko ienesīs, parādīsies finansējums, un varēsim piesaistīt vairāk cilvēkresursu ne tikai mācību darbam, bet arī zinātnei, tad varbūt rastos finansējums, lai varam uzaicināt ārzemju docētājus. Pašlaik ar Latvijas finansējumu neko prātīgu nevar dabūt no ārzemēm. Ja pasniedzējam no ārzemēm maksāsi tā, kā ārzemēs, tad tas var nograut iekšējo kolektīvu. Kāpēc par to pašu darbu, nebūt ne kvalitatīvāku, viņam maksāt trīs un četras reizes vairāk nekā vietējam pasniedzējam? Tad labāk, lai vispār nav ārzemju pasniedzēju un lai nesagrauj mikroklimatu. Vai pašlaik ir kādi ārzemju pasniedzēji? Mums ir vieslektori, kuri vairāk vai mazāk ir saistīti ar Latviju, kuri šeit ir dzimuši, bet patlaban dzīvo ārzemēs. Būtībā patriotisma dēļ viņi ir ar mieru šeit atbraukt, parādīties, kaut ko padocēt. Bet finansiāli tas viņiem nes zaudējumus, nevis ienākumus.  

Noskrieti divi maratoni

  Vēl vērienīgs notikums šogad – pasaules programmēšanas sacensībās ASV LU komanda ieguva 20. vietu, kas ir ļoti augsts rādītājs. Stāstījāt, ka sacensībās veiksme nebija jūsu sabiedrotā. Mazliet pietrūka līdz medaļām? Veiksmi vienmēr vēlamies jebkādos pasākumos, īpaši jau sportā. Bez veiksmes nebūs labu rezultātu. Kad mēs braucām uz sacensībām, es uzskatīju: ja izveidojas labi apstākļi, mums vajadzētu būt apmēram 30. vietā, kas arī ir ļoti augsta pozīcija. Ja esam uzlēkuši augstāk, tad jāsaka tā – veiksme mums bija, bet, ja tās būtu mazliet vairāk, būtu arī līdz medaļām aizsniegušies. Kādi uzdevumi puišiem sacensībās bija jāveic? Komanda sastāv no trīs studentiem. Studentiem tiek iedoti 10 līdz 12 uzdevumi, kas jāatrisina piecu stundu laikā. Tas vairs nav nekāds sprints, piecas intensīvas stundas ir kā divi maratoni. Vēl nianse – ir tikai viens dators. Komandai ir jāspēj saprast, kurus uzdevumus risināt, kā sadalīt darbus – kurš domā, kurš programmē uz datora, kurš meklē kļūdas, kurš izdomā testpiemērus, kā pārbaudīt programmu. Katra programma ir jāuzraksta absolūti pareizi, tas nozīmē, ja kaut vienā testpiemērā programma neuzrāda pareizu rezultātu vai arī strādā nepietiekami ātri, vai pārtrauc darbu, tad šis uzdevums nav ieskaitīts. Ja esi kļūdījies, drīksti vēlreiz pielabot programmu un to sūtīt atkārtoti, bet, ja vēlāk uzdevumu akceptē, tad par katru lieko sūtījumu ir 20 minūšu sods, kas tiek pieskaitīts klāt rezultātam. Uzvar tā komanda, kurai ir vairāk atrisinātu uzdevumu, un, ja ir vienāds atrisināto uzdevumu skaits, tad uzvar tā komanda, kurai attiecīgi patērēts mazāks laiks kopā ar soda minūtēm. Te arī jāspēj saprast, kuru uzdevumu ātrāk risināt. Iedomājieties, jums ir padsmit uzdevumi, katrs ir uz vairākām lapām angliski, un jums jāspēj zibenīgi saprast, kas tur sarakstīts, no kura gala ķerties klāt. Kā vispār var nokļūt šajās sacensībās? Gadu no gada notiek šis čempionāts, un kopumā tajā piedalās 46 tūkstoši studentu, aptuveni 3000 universitātes no vairāk nekā 100 valstīm. Čempionātam ir daudzas kārtas, dažādas sākotnējās atlases un reģionāli ceturtdaļfināli. Mēs braucām uz reģionālo finālu Minskā, kur startē Baltkrievija, Baltijas valstis un arī no Krievijas Kaļiņingradas apgabals. Pusfinālā piedalījāmies Ziemeļaustrumeiropas reģionā. Šis ir pasaulē spēcīgākais pusfināla reģions, no kura visgrūtāk tikt uz finālu. Ja esi ticis uz finālu kaut vai kā pēdējais, tad diezgan garantēti esi pirmajā piecdesmitniekā pasaulē. Reti kura komanda izkrīt ārā, tad bijis ļoti neveiksmīgs starts. No citiem pusfināliem ir krietni vieglāk izkrist. Pasaulē ir daudz pusfinālu – vairāki ir Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Austrālijā. Finālā parasti pēdējos gados tiek 100 līdz 130 komandas. Regulāri pieaug dalībnieku skaits, līdz ar to pamazām tas ir uzmilzis līdz 130 komandām, kas šogad bija rekords. 20. vieta ir lielākais sasniegums līdz šim? 2012. gadā bijām 18. vietā, bet uzskatu, ka šī komanda bija par kripatiņu labāka un spēcīgāka, un šogad rezultāts ir augstvērtīgāks. Piedalīšanās šādās sacensībās ir labs ieraksts CV? Ja esi piedalījies Krievijas pusfinālā, tā jau ir kvalitātes zīme un nopietnās, lielās kompānijas tevi jau grib pieņemt kā darbinieku. Šogad esam apspēlējuši arī Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu, kas ir pasaulē visspēcīgākā universitāte IT nozarē. Cik gadus jūs esat pasniedzējs? Toreiz Datorikas fakultātes vietā bija Datorikas nodaļa Fizikas un matemātikas fakultātē. Šeit esmu no 1993. gada, bet toreiz vēl nebiju dabūjis nevienu diplomu, grādu ieguvu tikai 1994. gadā. Juku laikos šeit bija palikuši pamatdarbā tikai trīs cilvēki. Es par pasniedzēju kļuvu tikai tāpēc, ka profesors Bičevskis mūs, vairākus studentus, nostādīja ierindā un teica: “Datorika Latvijā ir briesmās, jo vienkārši nav cilvēku, kas varētu mācīt. Es stingri lūdzu jūs nākt, kaut esat studenti, un sākt lasīt lekcijas.” Viņš sadalīja katram priekšmetus, un uz priekšu! Tāda bija situācija. Zinu, ko nozīmē, ja cilvēku vairs nav, ka tas viss var sagrūt jebkurā brīdī. Cilvēks ir galvenais resurss. Kādas tradīcijas ik gadu tiek koptas fakultātē? Zināms, ka jums patīk svinēt fakultātes dzimšanas dienu… Noteikti viens no pasākumiem ir dzimšanas dienas svinēšana ar dzimšanas dienas torti un pasākumiem visas nedēļas garumā. Pasākums, kas iesākās pirms fakultātes dibināšanas no aizvēsturiskiem laikiem, ir Programmētāju dienas. Man liekas, ka šogad tās notika jau 30. reizi, un no mazāka pasākuma LU tas ir izaudzis līdz visas Latvijas mērogam, šogad to jau rīkoja Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija, un tas notika RTU telpās. Agrāk fakultātē notika balles un regulāri uzstājās grupa “Pērkons”. Uzskatu, ka DF ir labākā Studentu pašpārvalde. Regulāri notiek visādi pasākumi, iepriekšējam dekānam bija ļoti laba sadarbība ar Studentu pašpārvaldi. Mums ir labi kontakti ar nozari, un notiek ļoti daudz lekciju ārpus studiju programmas. Vakaros lekcijas pasniedz tehnoloģijas uzņēmumu labākie speciālisti. Pēdējos gados iniciatīva nākusi no studentu puses, viņi paši sameklē, kas visvairāk interesē, organizē savā starpā visādas pašpalīdzības mācības dažādos priekšmetos. Tāpat vakaros vecāko kursu studenti māca citiem studentiem kaut kādas jomas. Pagājušajā gadā LU tikai sākās mentoru kustība, bet mums šī mentoru kustība ir no fakultātes dzimšanas dienas, un Universitātē lielā mērā adaptē to, ko mums šeit izveidoja pašpārvalde. Mēdz teikt, ka dekāni arī ir tikai cilvēki. Ko Datorikas fakultātes dekāns dara, kad neatrodas darbā? Nodarbojos ar orientēšanās sportu. Esmu amatieris, bet regulāri startēju sacensībās, diemžēl man pietrūkst laika startēt orientēšanās seriālos. Ja uz kādu aizbraucu reizi gadā atrādīties, tad tas ir sasniegums. Pārsvarā uzreiz startēju Latvijas kausa sacensībās vai čempionātos. Pagājušajā gadā pirmo reizi aizbraucu uz Veterānu pasaules čempionātu klasiskajā distancē. Uzskatu, ka noskrēju ne visai veiksmīgi, ierindojos 26. vietā starp vairāk nekā 100 dalībniekiem. Ja veiksme būtu mana sabiedrotā, tad varētu būt 10.–15. vietā, bet tobrīd man bija traumēta kāja, nebiju pietiekami trenējies. Lija lietus, brilles svīda ciet, un vairs tik labi nevarēju saskatīt karti. Vai Datorikas fakultāte ir vislabākā fakultāte Universitātē? Sevi novērtēt objektīvi ir gandrīz neiespējami, tāpēc tas būtu jājautā citiem. Ja daudzi cilvēki sāktu vērtēt visas fakultātes, tad kaut kādu vidējo rādītāju varētu noskaidrot. Bet atkal – kas ir tie kritēriji, kas nosaka, ka esi labs? Kaut kādā ziņā mēs varbūt esam vislabākie, kaut kur neesam. Varbūt mēs esam labākie attiecībā uz datoru izmantošanu, visticamāk, mums to vajadzētu prast labāk nekā citiem. Kaut kur citur mēs, visticamāk, zaudējam. Matemātiķi, programmētāji lielā mērā ir intraverti cilvēki, līdz ar to automātiski vajadzētu būt, ka kaut kādās jomās mēs zaudējam ekstravertiem vai citiem cilvēkiem jomās, kur šīs īpašības vairāk tiek prasītas.