Izglītība un Kultūra: Turpmākais augstākās izglītības ceļš: resursu koncentrācija un kvalitātes celšana

"Manā skatījumā, varbūt maldīgā, Latvijai nav skaidras augstākās izglītības politikas, un tas, saprotams, atspoguļojas Eiropas Savienības 2014.–2020. gada plānošanas perioda politikas instrumentu precizēšanā augstākās izglītības jomā. Ir vairāki nepielūdzami faktori, kurus ignorēt nozīmē būvēt gaisa pilis un veltīgi šķiest līdzekļus. 1. Kopš 1201. gada ļaudis, ja vien tos nekavēja kādi ar varu uzspiesti šķēršļi, plūda uz Rīgu. Domāt, ka šo tendenci var pavērst pretējā virzienā, neieguldot nesamērīgi lielus līdzekļus, ir vismaz naivi. 2. Potenciālie studenti perspektīvā līdz pat 2032. gadam ir jau piedzimuši, un viņu skaits ir labi zināms. Tikai dabas vai sociāla katastrofa vai radikāla imigrācijas politikas maiņa te var kaut ko grozīt. Ceru, ka negadīsies pirmā, un nedomāju, ka notiks otrā. 3. Augstākās izglītības institūcijas pilnībā būs „iesēdušās" demogrāfiskajā bedrē 2018. gadā, kad pamatstudijās studēs vismazskaitlīgākie gadagājumi. Var prognozēt, ka studentu kopskaits Latvijā būs nokrities līdz 50–60 tūkstošiem. Tas atbilst vienai, varbūt divām vidēja lieluma Eiropas universitātēm. 4. Kamēr pusei ministriju būs pa vienai vai vairākām augstskolām, par vienotu valsts augstākās izglītības sistēmu runāt nozīmē kult tukšus salmus. 5. Dažos tuvākajos gados augstākās izglītības finansējums no valsts budžeta nozīmīgi nepieaugs. Nav pamata domāt, ka vēlākos gados to varētu palielināt vairāk nekā proporcionāli iekšzemes kopprodukta pieaugumam. Tāpēc līdzekļi ir jākoncentrē: piemēram, valstij vajadzīgas, bet mazskaitlīgas studiju programmas jāfinansē tikai vienā valsts augstskolā. 6. Zinātņu doktora grāds pats par sevi negarantē augstu studiju vai pētnieciskās darbības kvalitāti. Taču grāda trūkums gan liecina, ka ar attiecīgās personas kvalifikāciju kaut kas nav kārtībā. 7. Latvijā dzīvojošo zinātņu doktoru knapi pietiktu divām vidējām Eiropas universitātēm. Šo resursu izšķaidīt pa 19 valsts augstskolām nozīmē uzturēt valsts augstākās izglītības sistēmu hroniski mazspējīgu (tas nenozīmē, ka atsevišķos virzienos, par spīti šādai „politikai", mums nebūtu izcila līmeņa). 8. Mūsu kredo vajadzētu būt – iespējami augstu studiju kvalitāti, izmantojot konkrētos resursus. Gribēt, lai Latvijas augstskolas kā līdzīgas sacenstos ar Hārvarda Universitāti, kuras endowment ir ap 40 miljardiem ASV dolāru un gada studiju maksa ap 40 tūkstošiem dolāru, ir idiotisms. Ja resursu trūkst (un trūkst taču katastrofāli!), tad tie ir jākoncentrē. Vispirms visas valsts augstskolas jānodod Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, bet pēc tam jāapvieno valsts augstskolas. Atruna par augstskolu autonomiju un valsts nejaukšanos to dzīvē ir tikai atruna, jo valsts rokās ir neatvairāms instruments – budžeta finansējums, kā arī struktūrfondu nauda, kas būtu jāizmanto reformas atbalstam pārejas periodā. 9. Arguments par augstskolu nepieciešamību reģionos – ar to parasti beidzas visas diskusijas par nekvalitatīvu izglītību kvalificētu resursu trūkuma dēļ – ir pilnīgi nevietā. Vai nekvalitatīva izglītība sniedz kādu atbalstu reģionam? (Arī te ir atsevišķi labi izņēmumi, taču kopskatu tie ietekmē maz.) 10. Struktūrfondu nauda nav domāta valsts budžeta caurumu lāpīšanai, bet gan struktūras, šajā gadījumā – augstākās izglītības sistēmas struktūras, uzlabošanai. Īstermiņā tā var būt ielāps valsts budžetam, bet tikai tādām darbībām, kuras rada ilgtspējīgu struktūru. Apspriežamais dokuments par šādu pieeju neliecina. Tātad – iespējami augstu studiju kvalitāti pie konkrētajiem resursiem! Tāpēc jāsāk ar kvalitātes mērīšanas instrumenta kalibrēšanu – Ministru kabineta noteikumos paredzēt, ka studiju programmu (virzienu, institūciju) licencēšanu, akreditēšanu var veikt jebkura European Quality Assurance Register for Higher Education (EQAR) reģistrēta aģentūra. Tas padarīs neiespējamu vietējo politiķu, ierēdņu un pašu augstskolu pārstāvju, kā arī citu interešu konfliktā esošu personu ietekmi uz kvalitātes vērtējumu. Iegūstot neatkarīgu un profesionālu vērtējumu, būs iespējams uzlabot attiecīgās struktūras, nekvalitatīvās vai nu likvidējot, vai arī, ja tās valstij ir akūti nepieciešamas (piemērs – atstāt valsti bez studijām latviešu valodā vai matemātikā būtu neprāts), piešķirot papildresursus darbības uzlabošanai. Turpmākais ceļš – uz resursu koncentrāciju un kvalitātes celšanu. Šis nav oficiāls Latvijas Universitātes viedoklis."