ZEM LUPAS. Baltais vīngliemezis

Baltie vīngliemeži glabāšanās kastē. Čaulas: no LU Muzeja krājuma.

Baltie vīngliemeži no Polijas. 1930.g. Ievācējs A. Jankovskis. Čaulas: no LU Muzeja krājuma.

Baltie vīngliemeži. Labais stobriņš: Ungārija, 1930. g., ievācējs H. Šlešs. Kreisais stobriņš un kaste: Polijas, 1930. g., ievācējs A. Jankovskis. Čaulas: no LU Muzeja krājuma.

Katru gadu Latvijas Malakologu biedrība izvēlas gada gliemezi. 2025. gadā par gada gliemezi ir ievēlēts baltais vīngliemezis Helicella obvia [1]. Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas vairākas balto vīngliemežu čaulas.

Latīnisku nosaukumu baltajam vīngliemezim 1828. gadā deva vācu malokologs Kārlis Teodors Menke (Carl Theodor Menke, 1791-1861). Sākumā pētnieks deva citu nosaukumu, Helix obvia, bet vēlāk nomainīja to uz Helicella obvia. Latīņu valoda tas varētu nozīmēt “Mazais spirālveida gliemezis, kas ir redzams", no grieķu helix - spirāle, ella – latīņu deminutīvs sufikss - mazs un obvia – acīmredzams, redzams vai pamanāms. Vēl gliemezim ir cits latīnisks nosaukums, Xerolenta obvia. no grieķu - xero – sauss un lenta - latīņu valodā - lēns. Kas varētu nozīmēt "Sausumu mīlošais gliemezis, kas ir redzams".

Baltais vīngliemezis pielāgojies dzīvei gliemežiem netipiskās vietās: sausos, atklātos un saulainos biotopos, kam noteikti jābūt ar kaļķainu augsni, un Latvijā tā ir invazīva, bet ne kaitīga suga[2]. Gliemeži ir 7–10 mm augsti, 14–20 mm plati, kas nozīme ka tie ir mazi līdz vidēji, tuvāk mazajai kategorijai, bet nav mikroskopiski. Tie ir daudz mazāki nekā, piemēram, lielais vīngliemezis (Helix pomatia), kas ir 30–45 mm augsts un 30–50 mm plats, bet lielāki nekā daudzi sīkgliemeži. Krāsa balta ar brūnām joslām, kuras variē no dažām ļoti smalkām līdz vairākām platām un tumšām līnijām[3].

LU Muzejā Zooloģijas kolekcijās glabājas vairāki gliemežvāki kas pieder dāņu malakologa Hansa Šleša (Hans Schlesch, 1891—1962) kolekcijai. Visticamāk, gliemežvāki nonāca muzeja laikā no 1930. gada līdz 1940. gadam[4]. Savu vākumu H. Šlešs uzdāvināja muzejam, kas tolaik saucās LU Sistemātiskās zooloģijas institūta muzejs.

Pārpratumu raisa etiķetes no šis kolekcijas. Pie latīņu nosaukuma parasti norāda nosaukuma autora vārdu. Šajā gadījuma tam vajadzētu būt Menke, bet uz etiķetēm norādīts Johans Daniels Vilhelms Hartmanis (Johann Daniel Wilhelm Hartmann, 1793 - 1862). Sajaukums par gliemju nosaukuma autorību radies vēsturisko taksonomijas (sugu noteikšana, klasifikācija, nosaukumu piešķiršana) prakses īpatnību un zinātniskās nosaukumu piešķiršanas konvenciju attīstības dēļ. Kā jau minēts, pirmoreiz sugu aprakstīja Kārlis Menke 1828. gadā. J. Hartmanis vēlāk šo sugu pārklasificēja un iekļāva Helicella ģintī ap 1842. gadu[5]. Neskaidrības radās vairāku iemeslu dēl. Vēsturiskās autoru norādes bija nekonsekventas un Hartmaņa klasifikācija kļuva populāra. Tikai 1975. g. pārpratumu atrisināja un K. Menke kļuva par sugas klasifikācijas latīniskā vārda autoru.

Pašlaik LU Zooloģijas kolekcijās glabājas 6 baltā vīngliemeža gliemežvāki. Kā vēsta oriģinālās etiķetes, tie ievākti 1928. gadā Ungārijā un Polijā. 1928. g. Ungārijā pie Balatona ezera, kā arī 1928. gadā un 1930. gadā Polijā Ludvikovā. Kā norādīts uz etiķetēm, kas ir drukātas speciāli H. Šleša kolekcijai, tad starp vācējiem bija arī ārzemju speciālists. Kā vācējs minēts poļu malokologs Antonijs Jankovskis (A. Jankowski, 1874–1945), kas piedalījās gliemju vākšanā Polijā. Gliemjus no Ungārijas savāca pats H. Šlešs. Atšķirībā no Latvijas, Polijā un Ungārijā šī suga ir uzskatāma par vietējo un ir ļoti izplatīta.

Uzzināt vairāk par dažādiem gliemjiem un apskatīt Šleša plašo gliemežvāku kolekciju var LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulvārī 4, Rīgā, iepriekš piesakoties.